friends [entries|archive|friends|userinfo]
Nyamo

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

Sagaidīju :) [Nov. 17th, 2017|04:29 pm]

217
Nezinu, kāpēc man tik ļoti patīk Katana, laikam no visām galda spēlēm mīļākā, varētu stundām spēlēt, šobrīd sajūta kā ziemassvētkos bērnībā, it kā būtu saņēmusi gadiem ilgi gaidītu dāvanu :)
LinkLeave a comment

selling, buying, moving, online life [Nov. 17th, 2017|01:32 pm]

217
Ēdu pēdējo no lv atvesto rupjmaizes šķēli ar sāli, dzeru kafiju un gaidu Amazon paciņu ar Katanu un viņas Cities and Knights paplašinājumu.
Ik pa laikam pārbaudu Jēbaju, kur aizvakar izsolē ievietotais SNES mini, ko gribam pārdot nākamnedēļ, jau ir atpelnījis par viņu maksāto (paldies HMCR par ar nodokļiem neapliekamo pirmo £1000, kuru var internetos droši nopelnīt, tirgojot savas mantas, šiem ne penija nemaksājot).
Ārā, protams, fantastisks laiks pastaigai vai riteņbraukšanai, kamēr man jākvern iekšā un jāGaida.

Piebeigšu rupjmaizi un kafiju un iešu dzīvojamā istabā krāmēt grāmatas no plauktiem pārcelšanās kastēs.

P.S. 2h vēlāk es turpinu skatīties pa logu uz labo laiku un gaidīt amazonpaku. Varu saderēt, ka rīt līs.
LinkLeave a comment

[Nov. 15th, 2017|05:34 pm]

tapetes_puksts
diezgan nožēlojami ir apzināties, ka visvairāk mani ir ietekmējuši(kompleksus radījuši) tie cilvēki, kuru uzvedības modelis atgādina manu tēvu: emocionāla vardarbība, nelūgta ienākšana personīgajā telpā, viedokļa uzspiešana, kritika, liela kritika, īpaši liela kritika un es tad refleksīvi pārvēršos par upuri, ļauju cilvēkam sevi traumēt, sastingstu. trakākais ir tas, ka es automātiski uzskatu, ka esmu vainīga, ka man ir problēmas, sāku sevi strostēt, graut. rezultātā virkne nervu sabrukumu un nekontrolējamas trauksmes.
bet es strādāju ar to.
LinkLeave a comment

[Nov. 15th, 2017|03:28 pm]

saccharomyces
that's not how you drown in spanish
Link2 comments|Leave a comment

#patīkdarbs [Nov. 15th, 2017|01:06 pm]

saccharomyces
pārsteidzošā kārtā tikšanās ar otra muzeja cilvēkiem par viesizstādi (kas nu jau vairāk izskatās pēc kopdarba, kurā mēs uzņemamies vadošo lomu) manu noskaņojumu nevis sabojāja, bet uzlaboja. un, kas vēl pārsteidzošāk, esmu negaidīti aizrauta ar pašu izstādes taisīšanas domu, tas ir, laikam pieslēdzies mans problēmrisinātāja prāts. man tomēr ļoti, ļoti patīk meklēt risinājumus, un šeit risinājumus vajadzēs visam kam - kā izlīdzsvarot mūsu un otra muzeja perspektīvu uz to, kam vispār izstādē saturiski būtu jābūt, kā mākslas eksperta ideju un izvēlētos materiālus padarīt apmeklētājiem saistošus, kā uzbūvēt jēdzīgu un interesantu naratīvu un iekšējo loģiku, kā nodrošināt, ka izstāde ir pēc iespējas pieejama visām auditorijām, kā efektīvi komunicēt ar visām iesaistītajām pusēm, jo piesaistīto cilvēku te tagad būs daudz. protams, mans pieejamības projekts man joprojām ir sirdij daudz tuvāks, un es joprojām domāju, ka tad, kad terminētais līgums būs cauri, es gribēšu iet prom, bet es priecājos, ka visā atrodas tomēr kāds aizrautības elements. varbūt tā patiešām ir manas personības īpatnība, ha, un es jebkurā lietā atrastu kaut ko motivējošu.
LinkLeave a comment

Atgriešanās realitātē un religious nutters [Nov. 15th, 2017|09:21 am]

217
Helsinki bija biš garlaicīgi, lielākais prieks bija mumini, staigāju pa veikalu un fočēju, it kā būtu muzejā; no lv šoreiz paņēmu arī līdzi Neredzamo bērnu. Helsinkos arī sapirkos lakricu, īpaši priecājos par lakricas mērci, dabūju četras paciņas, ko jaukt klāt saldējumam, vai kam. Taču lidostā aizmirsu ielikt nododamajā bagāžā, kā biju plānojusi, palika rokas bagāžā, kontrole viņas izlidināja miskastē.

Vakar mēģināju pieslēgties vietējai UK realitātei, nesanāca īsti, lēnām tagad jāfokusējas uz pārvākšanos uz Bordonu, kas pēc 2 nedēļām.

Vakar arī Portsmutas dome pieņēma lēmumu izveidot ap vienu no vietējām slimnīcām, kurā atrodas abortu klīnika, buferzonu, jo pēdējā laika tur uzdarbojās 40 Days For Life pro-life aktīvisti, kuriem saknes aug Teksasā (kur gan citur?), tur visādi vīriņi pelēkos mūku kostīmos ar rozā un ziliem rožukroņiem, un plakātiem ar šķebinosiem saukļiem un attēliem, kas rīko publiskas lūgšanas un ceļos krišanas, un dala pret-abortu materiālus, un uzbāžas garāmejošajiem. Bija prieks dzirdēt par pieņemto lēmumu, jo viņi joprojām var visur citur skaļi paust savu attieksmi, līdz ar to vārda brīvība nav īsti aizskarta, lai kaut iet Guildhall laukumā katru dienu bļaustīties, bet vismaz netraumēs cilvēkus, kas apmeklē slimnīcu, it īpaši gadījumos, kad jau tā ir smagi...
Link1 comment|Leave a comment

[Nov. 12th, 2017|09:05 pm]

tapetes_puksts
mākslai nav jārada pozitīvas emocijas
Link2 comments|Leave a comment

[Nov. 12th, 2017|08:24 am]

217
Ceļā uz lakricas un muminu zemi :)
Man prieks (mums ir atceļam nododamā bagāža), kamēr R. rauc degunu (par lakricu).
LinkLeave a comment

[Nov. 10th, 2017|09:18 pm]

neverklever
can I want what I already have?
LinkLeave a comment

[Nov. 10th, 2017|12:39 pm]

217
Igaunijā ir zilas debesis :)
Link2 comments|Leave a comment

Flatliners (2017) [Nov. 9th, 2017|05:24 pm]

217
Neskatieties, tāds sūds. Pusi filmas slēpos aiz R. pleca, veidotāji vislaik biedēja ar truliem mošķu vai tulīt-uzbruks-kkas un nodeldētiem tumšu gaiteņu trikiem. 90 gadu flatlaineru filmu atceros kā daudz interesantāku un gudrāku, kur ir spriedze visu laiku, bet izturama un intriģējoša. Moš jānoskatās vēlreiz...

Pēdējais vakars lv šovakar, nav ne jausmas, kad šeit atkal būšu, un tas jau būs ceļojums trijatā, pavisam citādāk...
Vēl pāris mirkļi, tad uz Puškinielu, un rīt no rīta uz Ikkauniju.
Skumīgi un priecīgi vienlaikus.
Link1 comment|Leave a comment

[Nov. 9th, 2017|08:53 am]

saccharomyces
vairāk šādas mūzikas

(protams, sarunas par piekrišanu attiecas ne tikai uz vīriešiem utt, bet šeit, kā jau viņa sākumā saka, runa ir par konkrētu cilvēku grupu, vīriešiem, kuri diskusijās par seksuālu vardarbību mēģina attaisnoties ar "bet kā gan lai vīrietis zina" vai "bet viņai bija īsi svārki" vai "bet viņa ar to vīrieti flirtēja/bučojās" vai "bet viņa neteica NĒĒĒĒĒĒĒĒĒĒĒĒĒĒEeeeee" utml)
Link2 comments|Leave a comment

[Nov. 8th, 2017|10:56 am]
evia
Šausmīgi laba sajūta strādāt no mājām, visu savu rītu pavadu kaila savā gultā ar kompi. Kafija, gabaliņš tumšās šokolādes, meaningless seriāli fonā, lēnām strādāju, fantazēju par savu vismīļāko mīļāko, gaidu zvanu no potenciālas darba vietas, kura izjauks manu skaisti dabisko dienas ritmu.
I just feel so relaxed and happy in spite of all the unbelievable shit going on in my family. But I do realize that it will be just for a minute, the insane pain will come back, the unreal reality will kick in and again I will find myself trying to keep myself whole. But until then, let us enjoy the lovely illusion that anything means anything and let the distractions come over us as a soothing wave.
Link6 comments|Leave a comment

[Nov. 7th, 2017|04:29 pm]

saccharomyces
[Tags|]

esmu pamanījusi, ka diezgan apzināti pēdējo pāris nedēļu laikā spītīgi vairs nepierakstu savus sapņus, pat ne zem actiņas, kā parasti, un tos arī ātri aizmirstu, izņemot reizēm atsevišķas epizodes. jo man vienkārši negribas tur neko rūpīgi analizēt - kas būtu neizbēgami, ja piefiksētu saturu un sajūtas.
LinkLeave a comment

Tumsa [Nov. 6th, 2017|01:05 am]

217
Laikam viena no lielākajām atšķirībām ir tas, cik ātri kļūst tumšs, ja neskaita aukstumu (esmu UK kļuvusi par īstu memļaku un pieradusi pie vislaik mēreni silta laika, jo jau paspēju pēc pāris dienām šeit saslimt, pat R. vico apkārt svilpodams, kamēr es kopš vakardienas skaloju kaklu un dzeru ingver-citron-tējas, jo zāles nekādas, izņemot paracetamolu, nedrīkstu).
Katru vakaru tā ap 18iem šķiet, ka ir 23 un jāiet gulēt. Kā kkāds melnais akacis ap 5iem iestājas te.

Baldonē
Link2 comments|Leave a comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]