| Fluffeeeh bootz =^^= |
[Nov. 11th, 2011|12:32 am] |
I gotz 'em! |
|
|
| Caurspīdība |
[Nov. 11th, 2011|12:57 am] |
| [ | Sajūtas |
| | indescribable | ] |
| [ | Skaņas |
| | Enya - May it be | ] |
Pūķis ilgi mani vēroja, gaismai atspīdot zeltainajās zvīņās. Gaisā virmoja neaprakstāms aukstums.Es sēdēju ar rokām apķērusi ceļgalus, visiem spēkiem cenšoties apturēt nodevīgo trīsoņu, kas kā nelabums rāpās uz augšu.
"Man beidzot atļāva lidot augstu", viņš lēni izgaršodams vārdus man teica.
Dziļi ievilku elpu un krampjaini noriju siekalas.
"Es beidzot drīkstu būt pieaudzis. Meklēt lidojuma īsto jēgu."
Visu uzmanību koncentrēju uz dubļainajiem kāju pirkstiem, nepakustoties pat ne centimetru.
"Mēs kopā saskaitījām daudz skaistu zvaigžņu, daudz skaistu domu, bet nu es esmu par lielu iedomu draugiem."
Viņš pielieca galvu un viegli pieskārās manai sejai. Es sajutu tik pazīstamo silto elpu, kas arī tagad smaržoja pēc ziedošas pļavas.
"Tu jau zini, ka man tevis pietrūks."
Es klusēdama pamāju un piespiedu muskuļiem izveidot trulu smaidu.
"Pasaule ir augstu, bet es vienmēr, vienmēr..!" - spējā vēja brāzma aprija atvadu teikumu un pūķis ar līganu spārnu vēdu atrāvās no zaļās ieplakas. Spēju saskatīt tikai izplūdušu siluetu, jo man beidzot iekšā kaut kas bija pārplīsis un sejā bija izveidojusies liela sūce.
Pielēcu kājās, lēkāju, kliedzu un māju atvadas ar abām rokām, līdz vienā brīdī paklupu un noripoju labu gabalu. Pagaidīju, kamēr pāriet trīsas un izberzēju pēdējo acīs sakrājušos slapjumu. Piepeši viss bija pavisam klusu un ieleju pārklāja ēna. Ar pirkstu galiem noglāstīju zāles stiebrus un pavēros uz augšu - dīvaini. Spilgti zilajās debesīs vairs nebija neviena mākoņa.
Tās bija tikpat caurredzamas un izžuvušas kā es. |
|
|