| Downpour |
[Jul. 11th, 2012|12:24 am] |
| [ | Sajūtas |
| | creative | ] |
| [ | Skaņas |
| | Audiomachine - The truth | ] |
*The air was heavy and dark. Rain was pouring down in cold, white streaks, as if performing a strange ritual. Her clothes were drenched, but she just stood there motionless, clenching the grip of her basket.
His eyes gleamed with pre-eminence as the growling had almost turned into a soft, low humm.*
Wolf: ''It's over, I won.''
Red Riding Hood: '' I'm here.''
Wolf: ''Are you scared?''
Red Riding Hood: ''No.''
Wolf: ''I am everything humans are afraid of.''
Red Riding Hood: ''I'm tired of running. We both have grown up, haven't you noticed?''
*She slowly exhaled and continued quietly.*
Red Riding Hood: '' Humans are much more scarier than wolves. You should know that by now.'' |
|
|
| Caurspīdība |
[Nov. 11th, 2011|12:57 am] |
| [ | Sajūtas |
| | indescribable | ] |
| [ | Skaņas |
| | Enya - May it be | ] |
Pūķis ilgi mani vēroja, gaismai atspīdot zeltainajās zvīņās. Gaisā virmoja neaprakstāms aukstums.Es sēdēju ar rokām apķērusi ceļgalus, visiem spēkiem cenšoties apturēt nodevīgo trīsoņu, kas kā nelabums rāpās uz augšu.
"Man beidzot atļāva lidot augstu", viņš lēni izgaršodams vārdus man teica.
Dziļi ievilku elpu un krampjaini noriju siekalas.
"Es beidzot drīkstu būt pieaudzis. Meklēt lidojuma īsto jēgu."
Visu uzmanību koncentrēju uz dubļainajiem kāju pirkstiem, nepakustoties pat ne centimetru.
"Mēs kopā saskaitījām daudz skaistu zvaigžņu, daudz skaistu domu, bet nu es esmu par lielu iedomu draugiem."
Viņš pielieca galvu un viegli pieskārās manai sejai. Es sajutu tik pazīstamo silto elpu, kas arī tagad smaržoja pēc ziedošas pļavas.
"Tu jau zini, ka man tevis pietrūks."
Es klusēdama pamāju un piespiedu muskuļiem izveidot trulu smaidu.
"Pasaule ir augstu, bet es vienmēr, vienmēr..!" - spējā vēja brāzma aprija atvadu teikumu un pūķis ar līganu spārnu vēdu atrāvās no zaļās ieplakas. Spēju saskatīt tikai izplūdušu siluetu, jo man beidzot iekšā kaut kas bija pārplīsis un sejā bija izveidojusies liela sūce.
Pielēcu kājās, lēkāju, kliedzu un māju atvadas ar abām rokām, līdz vienā brīdī paklupu un noripoju labu gabalu. Pagaidīju, kamēr pāriet trīsas un izberzēju pēdējo acīs sakrājušos slapjumu. Piepeši viss bija pavisam klusu un ieleju pārklāja ēna. Ar pirkstu galiem noglāstīju zāles stiebrus un pavēros uz augšu - dīvaini. Spilgti zilajās debesīs vairs nebija neviena mākoņa.
Tās bija tikpat caurredzamas un izžuvušas kā es. |
|
|
| Requiem |
[Nov. 2nd, 2011|04:46 pm] |
| [ | Sajūtas |
| | artistic | ] |
| [ | Skaņas |
| | Nobuo Uematsu - Place of Memory | ] |
I was walking along a lonely road in the middle of the purest and most chilling winter's morning i had ever experienced, letting my thoughts run wild, so they would paint images of a bright and happy future for me.
The silence was perfectly white. Not even a breeze. So with each step, I could hear the blood slowly dripping down my spine, blooming into a streak of dark red flowers in the blindingly white snow, while the procession of crows, situated on the wires, shaped my journey like notes in sheet music. Ending on a very low and vibrating tone.
 |
|
|
| Eerie |
[Oct. 28th, 2011|04:38 pm] |
| [ | Sajūtas |
| | halloweeeny | ] |
| [ | Skaņas |
| | Saycet - 15 | ] |
Tāltālā zemē aiz trejdeviņiem dabas likumiem dzīvoja kāda pilsēta. Tā vienmēr bija piesūkusies ar zaļganu dūmaku. Gar mūriem ritēja zaļganas miglas lāses. Tikai retu reizi - skaidrās naktīs, pilsēta spēja atgūt savu pelēko seju.
Lai arī nekad nelija, ik pa laikam parādījās dzidri zaļas peļķes. Tās vibrējot dziedāja un lēnītiņām klīda no viena pilsētas gala uz otru. To miers bija maldinošs. Peļķes spēja strauji izplesties un iesūkt neuzmanīgus garāmgājējus, mājdzīvniekus un kukaiņus. Dažreiz tās tikai niķojās un kādu miermīlīgi apšļakstīja.
Pilsētā dzīvojošie jau izsenis nespēja vienoties par to, kas ir sliktāk, jo kļūt gļotaini slapjam jau pats par sevi nebūtu nekas traks, ja vien apšļakstītās ķermeņa dalas nepazustu. Izdzīvojušie teica, ka nav vērts satraukties, jo īstenībā zudušās rokas, kājas, sāni un citas vietas tā īsti nepietrūkstot. Tā vismaz to arī raksturoja cilvēks ar pusi sejas. Viņš teica, ka neko nejūt. Viss ir labi. Labā galvas puse vienkārši kādu dienu bija beigusi eksistēt un viss.
Jelkādi centieni izveidot jaunu aci, vaigu un pusi deguna beidzās ar neveiksmi. Arī tie vienmēr izgaisa.
Iedzīvotāji sen bija pie tā pieraduši un vienmēr nodrošinājušies ar nelieliem skābekļa baloniem un atsperīgiem gumijas zābakiem, lai vajadzības gadījumā veiktu antilopes cienīgu lēcienu un izvairītos no dziedošā slapjuma.
Es arī kā jau kārtīga pilsone agrāk darīju kā visi pārējie un vadīju zaļgani tricošas dienas, vienmēr baidoties par saviem kāju pirkstiem, jo tie maniem vecākiem bija sanākuši neparasti daiļi. Bet kādu dienu, viena no peļķēm dungoja ārkārtīgi jauku melodiju. Es ilgi sēdēju drošā attālumā no tās, līdz sāka likties, ka tā ar acs kaktiņu mani vēro. Es lēni izpūtu plaušās sakrājušos adrenalīnu un pievirzījos tuvāk. Vēl tuvāk. Vēl tuvāk.
Peļķe turpināja mani ignorēt. Tās nenosakāmais šķidrums vibrējot radīja dažādas formas un līkumus. Tā dejoja!
Pirms biju paspējusi izvērtēt konsekvences, roka pati pastiepās un pieskārās tās virsmai.
Peļķe samulsa.
Es arī.
Roka nekur nebija pazudusi. Pati arī vēl biju turpat. Peļķe viegli noskurinājās, pieglaudās maniem violetajiem gumijas zābakiem un sāka murrāt.
Spilgti zaļās lāmas nebija vainīgas cilvēku pazušanā.
Nometu zābakus un ar milzīgu sajūsmu tajā ielēcu. Mēs abas skaļi smējāmies un šļakstījāmies uz visām pusēm. Katra šļakata iekrāsoja pilsētu citos toņos. Piepeši dzīvoju pavisam jaunā pasaulē! Redzēju daudz tālāk un skaidrāk.
Pilsētas iedzīvotāji turpmāk mani ignorēja. Biju izgaisusi, tāpat kā visi pārējie.
Un nevienam neviena nepietrūka. |
|
|
