| nyurrj |
[Oct. 28th, 2011|02:09 am] |
| [ | Sajūtas |
| | cnuddly | ] |
| [ | Skaņas |
| | Alanis Morisette - 8 easy steps | ] |
Piepeši pārņēma neizskaidrojama mīlestības lēkme (laikam pēc nūbu pwnošanas) un savilku midziņā visus zvēriņus. Atkal gulta par mazu.
Briesmīgi mīksti un silti. :3 |
|
|
| Eerie |
[Oct. 28th, 2011|04:38 pm] |
| [ | Sajūtas |
| | halloweeeny | ] |
| [ | Skaņas |
| | Saycet - 15 | ] |
Tāltālā zemē aiz trejdeviņiem dabas likumiem dzīvoja kāda pilsēta. Tā vienmēr bija piesūkusies ar zaļganu dūmaku. Gar mūriem ritēja zaļganas miglas lāses. Tikai retu reizi - skaidrās naktīs, pilsēta spēja atgūt savu pelēko seju.
Lai arī nekad nelija, ik pa laikam parādījās dzidri zaļas peļķes. Tās vibrējot dziedāja un lēnītiņām klīda no viena pilsētas gala uz otru. To miers bija maldinošs. Peļķes spēja strauji izplesties un iesūkt neuzmanīgus garāmgājējus, mājdzīvniekus un kukaiņus. Dažreiz tās tikai niķojās un kādu miermīlīgi apšļakstīja.
Pilsētā dzīvojošie jau izsenis nespēja vienoties par to, kas ir sliktāk, jo kļūt gļotaini slapjam jau pats par sevi nebūtu nekas traks, ja vien apšļakstītās ķermeņa dalas nepazustu. Izdzīvojušie teica, ka nav vērts satraukties, jo īstenībā zudušās rokas, kājas, sāni un citas vietas tā īsti nepietrūkstot. Tā vismaz to arī raksturoja cilvēks ar pusi sejas. Viņš teica, ka neko nejūt. Viss ir labi. Labā galvas puse vienkārši kādu dienu bija beigusi eksistēt un viss.
Jelkādi centieni izveidot jaunu aci, vaigu un pusi deguna beidzās ar neveiksmi. Arī tie vienmēr izgaisa.
Iedzīvotāji sen bija pie tā pieraduši un vienmēr nodrošinājušies ar nelieliem skābekļa baloniem un atsperīgiem gumijas zābakiem, lai vajadzības gadījumā veiktu antilopes cienīgu lēcienu un izvairītos no dziedošā slapjuma.
Es arī kā jau kārtīga pilsone agrāk darīju kā visi pārējie un vadīju zaļgani tricošas dienas, vienmēr baidoties par saviem kāju pirkstiem, jo tie maniem vecākiem bija sanākuši neparasti daiļi. Bet kādu dienu, viena no peļķēm dungoja ārkārtīgi jauku melodiju. Es ilgi sēdēju drošā attālumā no tās, līdz sāka likties, ka tā ar acs kaktiņu mani vēro. Es lēni izpūtu plaušās sakrājušos adrenalīnu un pievirzījos tuvāk. Vēl tuvāk. Vēl tuvāk.
Peļķe turpināja mani ignorēt. Tās nenosakāmais šķidrums vibrējot radīja dažādas formas un līkumus. Tā dejoja!
Pirms biju paspējusi izvērtēt konsekvences, roka pati pastiepās un pieskārās tās virsmai.
Peļķe samulsa.
Es arī.
Roka nekur nebija pazudusi. Pati arī vēl biju turpat. Peļķe viegli noskurinājās, pieglaudās maniem violetajiem gumijas zābakiem un sāka murrāt.
Spilgti zaļās lāmas nebija vainīgas cilvēku pazušanā.
Nometu zābakus un ar milzīgu sajūsmu tajā ielēcu. Mēs abas skaļi smējāmies un šļakstījāmies uz visām pusēm. Katra šļakata iekrāsoja pilsētu citos toņos. Piepeši dzīvoju pavisam jaunā pasaulē! Redzēju daudz tālāk un skaidrāk.
Pilsētas iedzīvotāji turpmāk mani ignorēja. Biju izgaisusi, tāpat kā visi pārējie.
Un nevienam neviena nepietrūka. |
|
|