It kā, kas tur tāds šajā laikmetā, kad ļoti daudz kas iespējams attālināti.
Bet šis man šķiet jau pār strīpu. Dooh, cilvēki precās vienā dienā, ne katrs atsevišķā. Šādi formulēt ir iekļaujošs wokisms kaut kāds.



Bet nu, daudz laimes, veči, anyway!

Gaidīju busu uz mājām, un pieturā vēroju šo namiņu Melnsila un Ernestīnes ielu krustojumā.

Celts XX gadsimta sākumā, Rīgas kapu pārziņa famīlijai. Pret Melnsila ielu vērstā ēkas daļa kalpojusi kapu pārziņa nelielajam, bet ienesīgajam biznesam, pildot kapličas funkcijas.

To var nojaust no attēlā redzamās sānu fasādes. Augstu izvietotie sānu logi, lai garām klīstošie skatieni netraucētu sērotājus, un starp tiem, tagad jau aizmūrētais parādes logs, kas, visticamāk, bijis dekorēts ar kādu aizsaules motīvu vitrāžu.

Mūsdienās, šī ēkas daļa ir mainījusi savu profilu, tomēr kapu pārziņa pēdējā griba un nosacījums mantojumam bijis, lai telpas interjers tiktu saglabāts sākotnējais.
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas tajā uz laiku tika atsākta aizgājēju izvadīšana, tomēr bez ciešiem sakariem kapu biznesā, arī kapličas bizness nīkuļoja, un jaunie īpašnieki ēkas kapličas daļu izīrēja dažādiem pasākumiem, arī skaļiem rautiem. Ir dzirdētas, bet neapstiprinātas baumas par pikantiem slēgtajiem pieaugušo vakariem, katra mēneša pēdējā sestdienā, bet zināms ir fakts, ka uz svētdienām telpa tikusi izīrēta un pielāgota Jehovas liecinieku rituālajām sanāksmēm.

Tomēr, cilvēki tur apgrozās nereti, un pa retam kāds arī nomirst. Tad nu namiņš, šķiet, uz brīdi atgūst savu sākotnējo pašcieņu.

Nu, tā es apmēram iedomājos, pamatīgi to nopētījis.