Mums ar to zemes krāsās ģērbto meiteni būtu Einstürzende Neubauten, industriāļi, Sturm Depo klubā. Mīlēšanās varbūt kaut kad sen tālu vēlāk.
Ich nezinu. Man pietika ar viņas kautrību, pieticību

Es biju slikts impact vienas meitenes līnijā. Es iespējams viņai izjaucu daudz dzīvē. Es nevaru zināt impact mērogu. Varbūt nebija nekāda impact.

Reinbergs bija mūsu skolotājs. Tur nāca meitene, totāla neformāle, nu pilnīgi ne noteikti ne klasiska modele, nedaudz raupja, un skarbi ģērbjās – pilnīga neformāle. Biezas zeķubikses, biezi īsi svārki, pamatīgs džemperis, bize. Es tuvu juku prātā. Pilnīgī juku prātā. Es nepacēlu acis uz viņu. Viņa mani totāli pamanīja, un slēpās. Mums pat nebija acu kontakta, bet tas būtu 5000V, ja mēs saskatītos. Mēs nodūruši galvas viens otru pacietām.

Trivia. Viņai bija puisis, kas apmaksā studijas, man Gunta, kas apmaksā studijas. Ieslodzīti dzīvnieki, un uzticīgi.
Tikai es nē. Es uz LMA gāju ne mācīties, bet atrast cienīgu sev meiteni.

Es ļoti cietu, ka viņa nav man sasniedzama. Vēlāk es Rīgā viņu redzēju pāris reizes. Tad jau vairs nebija robežu. Viņa ir puiša mašīnā. Es blenzu atklāti "ārprāts, kāds zaudējums". Viņa blenza pretī.

LMA viņa neiestājās, pārtrauca kursus. Stabili, ka puisis redzēja, un atrunāja, cik mēs esam iekrituši viens uz otru, pat nepaskatījušies.

p.s. ļoti skaista. es perferiālajā redzē pamanīju. kad es pacēlu acis nedaudz uz viņu, nedaudz aplūkot, viņa aizrijās. ja tēja rokās, tad krūze gandrīz izlija. un ne jau no manis "maniaka". es vienkārši esmu nekaunīgāks, un spēju pārvarēt. testosterons

Pirms LMA es pusgadu mācījos zīmēt pie LMA akadēmiķa, viņa darbnīcā (par Guntas naudu), un tizli gleznot ar akvareli.
Šoks bija kaila sieviete, kā modelis. Es nezināju kur acis likt, kaut man jau gadiem ir sex ar Guntu.
Pieradu. Un tad bija atvadu ballīte. Sanāca visi mācekļi un daži jau LMA pabeigušie, Reinberga studenti.
Es biju high as fuck. speed, un papildinos ar alko. Es domāju – te tūlīt es redzēšu reālo mākslas vidi.

Un ko tās bābas runā savā starpā – dzīvoklis, sadzīves štrunti. Es klausījos ilgi, un uz speed uzsprāgu – iekliedzos pa vidu "jūs esat mākslinieki, vai kas?"
Uz brīdi visi apklusa, un atsāka.

Nožēlojami. Es atklāti izvilku amfetamīna maisiņu, nobēru uz kartes, un iešņaucu vēl. Mākslinieki vismaz tik, ka visiem bija pohui

It kā man vajadzētu aizvērties pēc Eiž brīnišķīgā komplimenta, bet es nevaru. LMA laiks bija tik ļoti dzīvs. Es nebūt šausmīgi tur nekāroju nonākt, bet biju uzbūvējis priekšstatu par LMA, kas nepiepildījās. LMA jau sen bija kļuvusi remdenāka, nekā leģendas stāstīja. Nekas, es ienesu jaunu drive.

Mēs pēc ballītes LMA gājām pa klubiem, jau nakts sākumā. Es izdancināju kursa meitenes, with no intentions. Viņas smējās, un daļēji piedalījās. Es uz speed "viss ir pašā topā! kur palicis pasniedzējs?! mēs tikai vēl sākam." zvanu 3-os naktī "Kur jūs palikāt? Mēs dodamies uz vecrīgu. tiekamies Pulkvedī". Ak tu kungs, kādus lamuvārdus es dabūju. Palaidu garām, ka jau pāris stundas pagājušas, un viņš guļ mājās.

Tas izglāba ļoti vāju vara skrāpējumu, un ka es piedzēries skatēs tiku pamodināts uz katedras galda. Smirdēju kā spirta muca, šūpojoties gar pasniedzējiem, paģirās, tikko pamodināts. Ko pasniedzējs? Man tur būtu jāsaņem 3/10. "Liekam 5/10. Tā vēl neviens nebija darījis, zvanīt man trijos naktī, saukt uz klubu"

Es solīju MI parādīt dažus labus darbus no LMA. tad noteikti arī Goldie.



Bjork. Grafikas katedras vadītāja mīļākais darbs. Oforts, akvatinta. Visas kopijas izdalītas tiem, kas gribēja. Par laimi, vienu saglabāju sev




Kristaps Ģelzis sprauslāja, cik brutāli viss izskaidrots. Neder. Neesot noslēpuma. Kursa biedriem patika. Tinte, flomasters




Man ir ļoti lēts skeneris. Darbs ir patiesi skaists. Īstais izmērs 8 x 6 cm. Labākais no maniem darbiem. Mezzotinta ir mana mīļākā grafikas tehnika. Tur tu vari būt pilnīgi, cik tajā gribi. Reāli draņķīgs scan. Mezzotinta




I. Ziedonis. Litogrāfijas testi I kursā. Nezinātājiem: tas viss ir zīmēts uz akmens, 4 dažādos paņēmienos, ar krītiņiem, pēctam kodināts ar ķimikālijām, novilkts caur spiedi

Es sāku nedaudz haltūrēt, jo apjoms ir nereāls. Es jau gadus strādāju, tikai uz savu darbu jaunu pasniegšanu, un esmu tikai pusē. Tagad man ir daudz laika, un strādāju intensīvi katru skaidro dienu, iet ātrāk. Daudz kas nepatīk. Pagaidiet. Kad saformatēšu visu, kas ir aiz kalniem, es to visu izrevidēšu nahui.
Taisu preview, kā tas izskatās folderos pagaidām. Mēs Armandu reāli izpisīsim. Viņam maz neliksies.

Par manu veco portfolio klienti saka "ļoti pārliecinoši". Ha, ļoti labi. Es gatavoju levels above. Katastrofi patīkams darbs. Nav garantija, ka būs labāks. Bet lineāls pa pirkstiem, matu raušana, un pieres sišana pret skolas galdu. Suka, nesanāks viduvēji. Dažreiz izspruks, jo ģeniāls neesmu.

Ekšelī, darbu man gandrīz nav. Un tas ir labākais, jo pārticis cilvēks bieži nomirst komfortā.
Es pats sev izdomāju darbus. Tagad es būvēju savu darbu apkopojumu. Man jau ir portfolio, bet sens, neder. Jauni darbi, jauni uzbūves principi.
Laiks nav mans ienaidnieks. Es strādāju, cik ilgi gribu, un nepārspīlēju. Ja vajag pa vidam uzspēlēt Borderlands 2, kāpēc nē, bet tad atpakaļ pie darba.
Svarīgākais, ka es atskatos "šis tiešām pārliecinās pat pasaules līmeni?". Ok, kā zini. Meibi

Piedāvāju galda spēli. Ir divu tipu heksagoni: Zilie un rozā, vai zaļie un oranžie, tīri krāsu gaume.
Viena nometne ir gnidrologi (orki), otra ctulhi (lowest inteligence).
Kāds ir spēles princips, es nezinu, bet adekvāti pretinieki. Viena līga.

LMA es biju ļoti pamanīts sākumā, jo es ļoti centos. Pasniedzēju pamanīts. Mani uber atzīts pasniedzējs otrajā gadā ieblieza izdevniecībā taisīt grāmatu vākus. Ir plašs portfolio. Kursa biedri ņirdza, nu tas ir reāls freaks. Es pārsteidzu LMA, sākumā ar darbiem, vēlāk ar destrukciju, un jau laidos lejā pa rensteli. Pēdējos gados es nebiju nekas, bet reputācija. Armands ir The

Mākslas akadēmijā, kā jau visā dzīvē, man kauns pastāv tikai pret pašiem tuvākajiem. Tātad, arī ne LMA. Es izmeklētā kursa ballītē, kur piedalās arī pasniedzēji, es uzsaucu klusumu, pats uz speed un alko, ļoti centrāls tēls ballītē, ka tagad būs The Dziesma. uzliku Ingus Pētersonu - Nenes zvaigznes istabā. Uz visu max skaļumu. Visi sastinga. Bet tas bija veltīts mums visiem. Mēs esam absolūtas zvaigznes, ja ne gluži atzīti. Mēs jūtam tik dziļi. Tiesa, visi gribēja, lai dziesma beidzās ātrāk, tāds oldschool, bet hipnotizēja Ziedoņa vārdi, jo trāpīja "neprasi lai zvaigzne izdabā. zvaigznei tuvumā būs grūti ciest. zvaigzne dziest". kursa biedri paskatījās uz mani no cita leņķa, un laimīgi atgriezās pie playlist