6:32.
Krēslā ievietotais stāvs sagāzies uz priekšu.
Telpā atgriezužās koordinatores, un to ieraudzījušas, ar plīkstošu skaņu sāk smieties.
– Viņu vajag tikai pieķemmēt!
Māra nevar valdīt smieklus, un ar troksni noliekot uz galda jau pāri pusei iztukšoto "Aist", grīļīgi pieturēdamās pie tā, ar otru piedurki aplauka asaras.
Dzidra, viņas kolēģe vēl no sagādes nodaļas laikiem, atspiežas pret galda malu:
– Ideāli. Tad viņš mums būs arī dežūrā.
– Bet dežūras ir uz Armandu. – Māra norimusies.
– Tu viņu šeit kaut kur redzi? Tač pofig. Mums par decembri kaut kas jānosūta. Piekārtosim, lampu ne ģīmī, un būs Armands.
Māra paliecas uz sāniem, pārlaiž skatienu alpīnistam:
– A kombinezons?
Paņēmusi no galda pudeli, Dzidra strauji apmet to pret lūpām. Skatiens aizklīst uz brīdi:
– Jā. – un apklust.
Abas pieklusušas, veras grīdā. Nepaceļot galvu, viena otrai padod "Aist". Telpā nolaižas smagnējums.
Bilde būtu ideāli, bet tas viņām nav pa spēkam, pārģērbt stīvu vīru.
– Pag! Bet ja viņam uzvilktu pa virsu, nu? – Dzidrai acis iepletušās.
Māra vēl nesaprot, un pēta kolēģes seju.
– Tieši labi, izstumjam viņu ārā, kaut ko ap pleciem, un mums ir bilde.
– Bet kāpēc ārā? – Māra, nepārliecināta, novelk.
– ...
– Nu, nu, – pārtraukums! – Dzidrā nerimst dedzīgums
Māra izskatās jau atskurbusi. Piecēlusi no galda malas atbalstīto augumu, paņēmusi pudeli, paskalina to apļojot, un mierīgiem malkiem izdzer atlikušo:
– Aizsūtam viņu piknikā! – Un neko nepaskaidrojot dodas uz mazo saimniecības virtuvīti.
Izvilkusi no ledusskapja jau atvērto vistas muguriņu paku, ar plašāku kustību novelk to tuvāk degunam:
– Khh. Tas ir ēdams? – pieliekot to tuvāk kolēģei.
Muguriņas nostāvējušas atvērtas jau kādas desmit dienas. Dzidra skatās uz iepakojumu, no kura rēgojas smakojoši vistu ribāji, un rīstās.
Izlemts apcept, lai attēlā nenozagtu ticamības momentu.
Pagāja kāda pusstunda rosības, līdz krēsls ar visu visai labi saglabājušos alpīnistu tika dabūts ārā, klēpī ielikts šķīvis ar atbaidošajām vistu muguriņām.
Dzidra, kā solījusi, sagādāja jaku. Rīts vēl bija pietiekoši tumšs, lai bildi uzņemtu ērtā leņķī, un tā viņš ir nosūtīts kopā ar pārējo, attēlā nesteidzīgs, agras rīta dabas ieskauts, un ar vistas muguriņu nostiprinātu rokā.

3:54
Kaut cik izdevās iekārtot viņu krēslā fotogrāfijai, ko nosūtīsim kopā ar ziņu. Māra uzņēmās to sastādīt.

"Ar Dievu pietiek, un jābūt tad ne vien vārdos.
To nevar nopelnīt. To neatalgo, bet Žēlastībā dāvina. Taču garam izskatoties kā telpai apkārt, tu nespēj uzticēties, jo saskati sevi kā grīdu, netīrāku kā piemēslotu ielu."
Personīgi piedzīvoju, ka nedodot arī dod, tā pasargājot. Esot problemātiskam bērnam, man ir reglamentēts atbalsts, jo pieredzēts, ka labi aprūpēts, ar līdzekļiem uz rokas, aizbēgu no mājām, iemetu ķieģeli logā, ar izsmēķiem aizdambēju tualeti, un atgriežos tikai, kad beigusies nauda, kā pusaudzis no kolonijas ar izdzīvošanas nekaunību acīs."

"Labi, Māra, pietiks. Vairāk ne, lai nerodas aizdomas. Tam tomēr ir jāizskatās pēc viņa rakstītas ziņas.
Kaut arī vienalga. Viss tāpat sūdā. Vienalga būs jautājumi, kāpēc kavējāmies paziņot par bojāeju."

[info]govs:
Vēlamies piebilst vai papildināt, ir ko, bet uzstutējuši alpīnista apsarmojušo, stīvo augumu tā, lai viņš būtu krēslā pie klaviatūras, un izskatītos pieliecis galvu, rakstam, tas telpās jau atkusis, sāka svērties uz sāniem. Mēs ar kolēģi mēģinam viņu atlikt vietā, taču neizskatās, ka vairs varēsim viņu uzdot par dzīvu.

Alpīnisma bāze vēl nav saņēmusi ziņojumu par viņa bojāeju. Domājam risinājumu

Būs cuti, jo spams būtībā. Dēļ plēsīgajiem dzīvniekiem gulēt šeit ir bīstami, tāpēc mani atkal atstājuši dežūrā, un garlaikojos ar neinteresantu saturu.

( redits )

Vectīģera stilā: lai lido ar apenēm uz galvas

Mcuuka, tur nav runa par lepnību, bet biržas cenu.
Mana nokritās, kad pameti izsoli šodien. To, ko nevajag vienam, cits arī apgrozīs, ka meibi pat būtu pircis, bet...

Lasīt un apzināties, ka cilvēki ar sakārtotāku dzīvi gatavo kvalitatīvi, ar pipariem, un noteikti viss pārējais ir pagādāts ekselentai maltītei, ne fastest, cheapest, un maybe on next week.
Mirušā alpīnista dienasgrāmata, kur viņam jau ir 7. diena vispār bez viena grauda uz zoba.

Viņa dzēšās atpakaļ. Tas ir viņas ritms on/off/on...
Bet nu arī, mēs izvērsām, un pa visu cibu, ko viņa negribēja. Ja arī sameloja, tad no mana skatpunkta ir ok. Slēpt par attiecībām man vajadzētu pamācīties. Slēpt ne no tuvā, bet no publiskas apskates

"Cope" mehānisms īsumā.
Tu redzi, ka tev raksta, manā gadījumā viens cilvēks. Tu vēro kādu laiku. Pārliecinies, ka nu jau grūti noliegt, ka tas ir tieši tev adresēts. Un aizgrābts jau esi, jo cerēji, ka tā nav sakritība. Un tad sākas abpusēja sarakste, katram savā cibā. Folijcepure ir advancēta – tu paliec sane, un turpini salīdzināt laikus ierakstiem, saturu, vai atbilst kā reply. Viss ir 99% match. Un tu dedz. Man viņa tā patīk. Ciba ir kļuvusi par dzīvību tev, katru dienu spaidot F5 viņas blogā, pilnīgi crazy satraukts.

Un tad crash – reality check. Jo apzinies to, ko visi jau šeit zina. Tu vairs nespēj turpināt, tev jāpamet sarakste, jo tas kļūst neizturami.
Lai nebūtu tik skaista kļūda aprakstīta, kas bija dāvana mums: Final – tu ej pilnā ātrumā pret zemi, izslēdzot lidostā aiz sevis gaismas, raudot.

Un vēl nezini, ka tikai tāpēc jebkas bija iespējams

[info]kaza007:

Nez, vai nu atceries manu stāstu, un maza atsauce, vai tiešām pašam līdzīgs. Stc, lasīju, kā tā ir psihes "cope" forma interneta un vientulības laikmetā. Nekas normāls, bet ne pirmais gadījums.
Man notika tieši tāpat, es uzbūvēju attiecības ar folijcepuri nedēļas pretī klab.lv monitorā, un satikos dzīvē, pietam jauki uz kādu laiku, tomēr ar grūtībām mēģinot noticēt meitenes stingriem apgalvojumiem, ka attiecību internetā pirms tam nebija, jo folijcepures starojums bija tik pārliecinošs.

Tas arī bija par 2015, kā nojaušami