Pienākums ir sērīga padarīšana. Obligācija darīt lietas, kuras netīkas vai kurām ir grūti pieķerties allažiņ padara cilvēku radošu. Proti, spējīgu atrast neskaitāmas nodarbes vai attaisnojumus nodarbju neveikšanai. Tomēr, lai cik arī apdāvināta es nebūtu ieganstu sacerēšanā, sevi līdz galam apmānīt ir grūts un reti paveikts uzdevums.

Ne tik veiksmīgajos gadījumos pienākums kā negaisa mākulis pie horizonta patstāvīgi atgādina par savu nenovēršamo uzdevumu un palēnām nospiež priekpilno slīmesta garu. It kā jau atlikšana un jaunu plānu kaldināšana rada šķietamu atelpu, kas ar sarmas cienīgu noturību pasargā no nomācošās pašpārmetumu gūzmas, bet nekādu īstu sanktuāriju tas tomēr nedod.

Prātu un visu būtību nospiedošais akmens akumulējas. Jo vairāk Tu kaut ko atliec un grimsti pašpārmetumu akacī, jo grūtāk ir pienākumam pieķerties. Ja akmens sasniedz kritisko masu, ar pienākumu aplipušais defaultojas un to neizpilda. Nekad. Tas ir ļoti nepatīkami, jo degradē uzticamību savās un citu acīs. Neatgriezeniski. Vai vismaz es ticu, ka neatgriezeniski. Citādi es droši vien ciešāk draudzētos ar cilvēcīgumam raksturīgo slīmestošanos.

Izpildot pienākumu, īpaši tādu, kas ir tā patālāk no patīkamām lietām, piemeklē atvieglojums. Līdzīgs tam, ko izjutu atnākot mājās pēc garākas mācību dienas pamatskolā. Kā centīgā meitene, es allažiņ visu ņēmu līdz. Grāmatas, klades, burtnīcas, mapes, penāli, krāsainos zīmuļus un rezerves zeķubikses, attiecīgi mugursoma bija līdzvērtīgai ceturtdaļai pašas svara. Ejot to nevarēja just, jo pie nospiedošām lietām ātri pierod, bet tiekot no tās vaļā, uz īsu brīdi piemeklēja brīnišķs vieglums.