baltā ir tiešām  balta, kā ziņo informātori un es dodos to redzēt, iemēģināt un paņemt sev :)

pašlaik, t.i., 17:27 dzeru brokastu kafiju un brokastīs uzēdu kolēģu ziemassvētku sarkanajā maisā saziedotos saldumus. šajos brīžos ienīstu savu darbu. bet ap deviņiem visam vajadzēstu vērsties uz labo pusi:)

yup. it's official - klikšķis bija. nezinu vai vakar vakarā, pa nakti vai šorīt no rīta, bet klikšķis noteikti bija - ieslēdzās mans īpašais laimīgi-domīgais smīns:)

es pat tagad esmu atradis iemeslu iekrauties. tagad, kad viss patiesībā ir lieliski. mazohists nolāpītais.

bet citādi ir atkal bildes no šīs nogales - 6dienas debesu piederīgā Viktora dz.d. svinības un galvenais - šodienas barbits par godu veiktais slidojiens Lido slidotavā..

esmu pilnīgi un galīgi apmulsis:) nu tā, ka brīžiem īsti nesaprot, kur likties, ko darīt.. bet tas jau temporary. nu es tā ceru:)

un kā būtu ar dažām jaunām bildēm? man diemžēl nav laika viņas šķirot pielabot un vēl sazin ko labu sadarīt, tapēc ņemt par labu kā ir. no jaunajiem sanāk neatkarības dienas nogale, sekojošā nogale un šī nogale. plus vēl izdalītā atsevišķi - baltās pārvērtības:)

atveru acis un sastingstu. kaut ko tik skaistu aiz loga var ieraudzīt tikai ziemā. es to zinu no tām padsmit ziemām, kurās katru rītu pie tā paša loga esmu pamodies. pēč brīža lecu pussēdus un ar acīm meklēju somu, kurā fotoaparāts. un, protams, tieši vakar esmu izlēmis to atstāt darbā..

un man ir bail. bail, ka visu saskrūvēšu, un tajā paša laikā no tā, kas būs, ja nesaskrūvēšu. riktīgs baiļu terors ne?

turklāt jaundzimušais Frenks Sinatra, kas mūsu dienās tiek saukt par Jamie Cullum, par to nemitīgi atgādina.

esmu nocieties. esmu atkarīgs. man vajag izteikt to, kas iekšā, bet izņemot rakstiski - nav jau kur.

izvērsās interesanta diskusija par to, ka man vajadzētu sacerēt dziesmu par to, kādēļ pasaulē tik daudz datoru salauztu. nu gluži kā Freimaņa kungam tas gabals par sirdīm salauztām. un pats pie manis atskrēja secinājums - ja nebūtu salauztu datoru, man nebūtu darba. tāpat kā Freimaņa kungam bez sirdīm salauztām.

a walk in the park while it's snowing, Coldplay on your headphones and nice hot cup of chocolate in your cold hands - that's all it takes to understand that life is so fucking beautiful. it's just that you suck at it too much.

tikko pilnīgi apstulbu izlasot vienā ofisā uz tāfeles rakstīto:

There are two doors in life, one marked "security" and the other marked "freedom". If you choose the first one you lose both

šo man sev jāatgādina turpmāk katru rītu

pačurāju, nomazgājos, ierubīju rādžiņu...

bet ja nopietni, tad gribēju pastāstīt, ka esmu atradis vienkārši ģeniālu savas darba dienas kārtību.

parasti šakas tā diena tā ap 10 vai 11, turpinās pie kāda klienta ar lielajām problēmām, tad pie citiem klientiem ar mazajām problēmām utt.

tā apmēram līdz 16 vai 17, kad iegāžos savā ādas krēslā, uzēdu iepirktās pusdienas, paskatos kādu seriālu, iezlasu žurnāli - iečiloju ar vārdu sakot.

parasti vēl padaru kādas papīru lietas, atbildu uz meiliem, apmaksāju un izrakstu rēķinus un stuff like that - lietas, kuras darot ir nepieciešams galds, inets, telefons un vispār - ofiss.

un tad seko vakara daļa - tā ap 19 vai 20 iegāžos kādā coffee/tee place - Coffe Nation, Al Capuchino vai Om Cafe un līdz slēgšanas laikam pilnīgi netraucēti un ļoti intensīvi drukāju. protams, ka php kodu drukāju. bet tādi tempi ieslēdzas, kad apkārt nav neviena, ar ko jāiet uzpīpēt, jāpapļāpā, jāsameilojas un tamlīdzīgi. respektīvi, nav uzmanību novērsoši faktori. tiešām iesaku, ja kādam ir kaut kāds darbs jāveic, kam ir vajadzīga perfekta koncentrēšanās pāris stundu garumā.

turpinā tas parasti šādi - ar iečilošanu un vakariņām ofisā, vēl mazliet visādu darbeļu līdz 2iem, 3iem vai 4iem rītā un tad gulēt līdz... in the morning pamostos... :)