lūk tā man patīk dāvināt puķes. puķi. whatever. bet nu tā - neplānoti, gribēti un mirkļa iespaidā.

bet vispār tuvojās dāvanu depresņaks. nav nevienas. fui kauns, ne?

vakar notikās brīžam ļoti emocionāla (kā jau pienākas kompānijā ar 4 sievišķā un 1 vīrišķā dzimuma pārstāvjiem) tikšanās, kas tika iemūžināta dažos bilžos, kā arī pēcāk nomazgāju balto un sarūpēju dažus kadrus priekš baltās pārvērtībām..

MY SANDWICH!

es domāju, ka savējie saprata - I have problem with my rage this morning.

nezinu, kas to pamodināja, bet zvērs iekšā ārdās un gribās visiem bietē sadot:) aizdomas par katalizatoru krīt uz mātes šīrīta atstāstu par kādu Hallmark filmu, kuras saturs mani izraisīja neizpratni par to, kas tos sūdus skatās, jo pats nejēdzīgākais ej-šauj-sit-nogalini-palaidpurkšķujoku-uzspridzini bojeviks saturiskā ziņā ir pieņemamāks par sūdu, kura scenārijā katra rindiņa bļauj "par katru cenu jāizspiež asara no visiem klātesošajiem". tikai atšķirībā no iepriekšminētā varianta viss notiek ar raudulīgām sejas izteiksmēm un līķi pārsvarā ir mīļa paskata suņi un citi dzīvnieki ar lielām acīm un citām īpašībām, kas veicina asaru dziedzeru aktivitātes skatītājos.

aizrāvos.

pēdējā laikā gaisā virmo visādu grāmatu rakstīšanas idejas. anabella tā kā vāc materiālu S&C grāvējam, piccolo runā par to, ka kaut ko vajadzētu izdot varbūt, un tad nu es iedomājos, ka varētu uzrakstīt grāmatu - divās nedēļās viss kājām gaisā? nevienu jau neinteresētu un arī neko bieza tā grāmata nesanāktu, bet uzrakstīt es varētu :)

līdz ar datora atgūšanu radusies iespēja atkal savas bildes kaut kur izstādīt. jaunie pienācēji ir dažas skaistas jaunkundzes, Barbas un Ģirta visai sarkanais pasākums, Erric Jagr ciemošanās Rīgas sporta pilī kā arī moon un mana ciemošanās pie vieniem no labākajiem fizmatiem ever - Dī un Šmita:)

tā ir pretīga sajūta. it sevisķi man, kurš pēdējā laikā ir pieradis vienmēr atrast izeju un atrisinājum, jo citu variantu vienkārši nav. nav, kam novirzīt vainu, nav kam uzvelt atbildību. šajā gadījumā arī, bet atšķirībā no citām reizēm - es tiešām jūtos bezpalīdzīgs.

situācija ir visai raksturīga mana klana pārstāvjiem - pārāk liela uzticēšanās un stulba labsridība nevietā izraisa situāciju, kad cilvēki pie tā pierod un sāk jau minētos pārstāvjus brutāli čakarēt. visādos veidos.

šajā gadījumā nostādot jau vairākus gadus manu māti situācijā, no kuras vismaz šķietami nav izejas - turot virs galvas Demokla zobenu (liekas, ka šī mitoloģiskā atsauce ir pielietojama) par darba zaudēšanu un tajā pašā laikā solot visādus maizes supas kalnus un citus labumus, kā arī apvienojot to ar apziņu, ka viņa neko slikti vai pavirši darīt nemāk, tiek vienkārši braukts uz viņas. viņa dara pilnīgi visus darbus pilnīgi visu vietā, turklāt ieguldot savus jau tā nelielos līdzekļus, guļot max 4h stundas diennaktī, jo jāpaspēj vēl studiju štelles kārtot, un nesaņemot pretī pilnīgi neko, izņemot ik pa brīžam kādu uzbraucienu, ka kaut kas nav termiņos izdarīts un kas tā vispār tur par studēšanu šādos apstākļos?!

man vienkārši gribās aiziet uz turienu, samest visiem bietē un piesmiet ar atskabargainu koku. bet, protams, ka tas neko nelīdzētu. un citu risinājumu man nav, kā vien skatīties apkārt un varbūt izdodas ieraudzīt kādu iespēju viņu aizvākt no tā murga. kas savukārt prasītu vienu saprātīgu darba piedāvājumu un pamatīgu smadzeņu skalošanu, lai viņu pierunātu aiziet no tās ēkas, mēbelem, paveiktā, kas tajā gadījumā paliktu Vāgnera 13. uff.

jau labu laiku apkāt klejo tas joks par dažādiem vīriešiem domātiem kursiem. joks ta joks, bet man vienu tādu vajag. šodien pierādījās, ka nevar turpināt laikam izbraukt bez īsas apmācības komplimentēšanā. tīri vai viss self esteem gar zemi.

viss ir sūdīgi. cilvēki ir lohi. visi mēģina mani piečakarēt un vispār... viss ir sūdīgi.

kāds noticēja? a nekā - es te vienkārši saņēmu sūdzības, ka esmu pārāk pozitīvs, un izlēmu iepriecināt cilvēkus ar kādu negatīvisma vēsmu. bet nekā - viss ir reāli kruta:)

agros rītos ir kaut kas baigi labs btw. laikam tas, ka liek mani mierā. varu darīt, ko tik vien vēlos. nu, piemēram, tagad man ir plāns iet uz balto, palaist kādu labu dziesmu uz pilnu klapi un uzpīpēt. vai ta nav labs plāns? ir! bet pa dienu jau redz šitā nevar.

ar vārdu sakot - labrīt, murmuļi, kā teiktu kāds man pazīstams Andris Š.:)

fantastisks rīts. viens no tiem rītiem, kad neizskaidrojama labsajūta skrien cauri  visam ķermenim kā reakcija un gandrīz jebko. un tā jau divas stundas:)

šīs izjūtas liek domāt par to, vai ir iespējams atrast šādu rītu paternu - darbību secību, kas to nodrošina. katru reizi nonākot pie secinājuma, ka tas nav iespējams. un sekojoši arī to, ka paterni eksistē tikai eksaktajās zinātnēs nevis in real life, jo tāpat kā citus rītus pamodos ar knapi pārvaramu vēlmi vēl pagulēt, iedabūju sevi dušā, iedabūju sevi drēbēs, ieminu pedāli grīdā un lieliskas mūzikas pavadījumā, ar acīm meklējot citplanētiešus ceļa malās, nesos slalomā cauri mašīnu straumei, pilnā balsī bļaudams līdzi Blur: naa-naa-nan-na-naa nan-nan-nan-nan-nan-na-na-naa...

nedēļas nogale noritēja vienas personas zīmē:) un bija baisi labi. ntās stundas no vietas, bet nekāda morālā noguruma. vispār nekāda. turklāt pat gribēdams nevaru dusmoties par sagādāto skādi 450 latu apmērā, kas radusies no lipīga kokteiļa iepludināšanas laptopa vēnās. amazing I would say :)