tā ir pretīga sajūta. it sevisķi man, kurš pēdējā laikā ir pieradis vienmēr atrast izeju un atrisinājum, jo citu variantu vienkārši nav. nav, kam novirzīt vainu, nav kam uzvelt atbildību. šajā gadījumā arī, bet atšķirībā no citām reizēm - es tiešām jūtos bezpalīdzīgs.

situācija ir visai raksturīga mana klana pārstāvjiem - pārāk liela uzticēšanās un stulba labsridība nevietā izraisa situāciju, kad cilvēki pie tā pierod un sāk jau minētos pārstāvjus brutāli čakarēt. visādos veidos.

šajā gadījumā nostādot jau vairākus gadus manu māti situācijā, no kuras vismaz šķietami nav izejas - turot virs galvas Demokla zobenu (liekas, ka šī mitoloģiskā atsauce ir pielietojama) par darba zaudēšanu un tajā pašā laikā solot visādus maizes supas kalnus un citus labumus, kā arī apvienojot to ar apziņu, ka viņa neko slikti vai pavirši darīt nemāk, tiek vienkārši braukts uz viņas. viņa dara pilnīgi visus darbus pilnīgi visu vietā, turklāt ieguldot savus jau tā nelielos līdzekļus, guļot max 4h stundas diennaktī, jo jāpaspēj vēl studiju štelles kārtot, un nesaņemot pretī pilnīgi neko, izņemot ik pa brīžam kādu uzbraucienu, ka kaut kas nav termiņos izdarīts un kas tā vispār tur par studēšanu šādos apstākļos?!

man vienkārši gribās aiziet uz turienu, samest visiem bietē un piesmiet ar atskabargainu koku. bet, protams, ka tas neko nelīdzētu. un citu risinājumu man nav, kā vien skatīties apkārt un varbūt izdodas ieraudzīt kādu iespēju viņu aizvākt no tā murga. kas savukārt prasītu vienu saprātīgu darba piedāvājumu un pamatīgu smadzeņu skalošanu, lai viņu pierunātu aiziet no tās ēkas, mēbelem, paveiktā, kas tajā gadījumā paliktu Vāgnera 13. uff.