mani universitātē baigi paņēma viena priekšmeta, kura nosaukumu vairs neatceros, paceltais jautājums - defensive programming. tā bija viena no tām reizēm, kad jau praksē intuitīvi biju par tādu štelli domājis un priekšmetā uz to trāpīja no tāda... nu it kā teorētiskā viedokļa. tādi gadījumi vienmēr ir patīkami, jo apstiprina, ka tu intuitīvi esi gājis  pareizā virzienā un tagad vari pielabot savus uzskatus un ar reālu pamatojumu turpināt iesākto.

bet tieši DP gadījumā prakse ir ļoti slidena, jo problēmas uzglūn no katra stūra un visu laiku ir nedaudz jāiespringst, lai mēģinātu paredzēt visas, aizsargāties no visām. lietoto if.. else.. daudzums aug ar katru dienu, ar katru jauno pieredzi un tam īsti neredz galu godīgi sakot. un tas ir mazliet nekomfortabli, jo visu laiku liekas, ka kaut kas tomēr nav paredzēt un ar visu aizsargāšanos vienu brīdi tomēr vabole atradīsies.

bet nu labāk tomēr it. tagad sanāca salīdzināt vienu metodi, kuru uzrakstījis pazīstams džeks, ar savējo. mati saceļās stāvus, jo manā metodē ir kādas 12 dažādas pārbaudes, bet otrs džeks acīmredzot paļaujās uz "to labāko" un metodē cauru ir vismaz tik, cik manā pārbaužu vai arī vairāk. tas tomēr mierina :)