koncerts bija fantastisks. tik neaprakstāmi skaists un tik pat neaprakstāmi skumjšs, jo tie taču ir veči... Ainars bija salietojies ne pa jokam, bet tieši tik, lai akordus nojauktu reti, bet toties uztaisītu varen smieklīgu šovu ar saviem komentāriem un iestarpinājumiem. bet skaisti. tiešām. un melanholiski.

un debesīs es laikam izliku visu to enerģiju, kas mani bija krājusies šīs visas dienas. ārdījos ne pa jokam un rezultāts likumsakarīgi bija diezgan labs. katrā ziņā visu atpakaļceļu dungoju "When the moon hits your eyes like bigga pizza pie - that's amore...". arvienvārdsakot - gaisotni man radīt izdevās.

un jā - es iegādājos plāksteri. tieši to, ko man visi teica. bez taureņiem gan jebkādiem, bet plāksteri gan. man ir sajūta, ka pirmo reizi reāli sastopos ar terminu "rebound girl". jeb pareizāk sakot, nevis ar terminu, bet tā īstenojumu dzīvē. ai - esmu tapā.