Tikko izlasīju savu veco dienasgrāmatu. Nu, cik nu veco, tik kāds mēnesis kopš pēdējā ieraksta ir pagājis, bet tāda sajūta, ka daudz vairāk, ka esmu cits cilvēks. Īstenībā es izliekos. No visa spēka cenšos pati sev pierādīt, ka īstenībā neesmu tāda, ka man ir vienalga. Tad jau redzēs, kā sanāks. Cerams tik, ka nepierādīsies vecais - stulbais teiciens «Gribēju kā labāk, sanāca kā vienmēr [sliktāk].»
Patiesība ir tāda, ka, lai arī kā es necenstos sevi pārliecināt, ka viņš tāds un šitāds, kaut kas manī tomēr cer, ka pēc daudziem gadiem, kad es būšu savedusi sevi kārtībā un Tu būsi normāli izbaudījis dzīvi, mēs satiksimies atkal un viss beidzot būt tā pa nopietno, tā īsti... [You`ll be the prince and I`ll be the princess; it`s a love story, nananā]

tagad atcerējos visu to un ļoti ļoti sagribējās viņam aizsūtīt sms, pazvanīt vai satikt... Bet nē, es nebūšu cūka. Es esmu cita.

Ja runājam par Līgo svētkiem un Jāņiem... Diezgan forši. Nebija NENORMĀLI forši, bet tā normāli. Katrā ziņā prieks, ka savādāk nekā 3 iepriekšējos gadus - skatīties kā cilvēki brutāli piedzeras un pašai justies nenormāli slikti... Nu tad beidzot redzēju kā citi lēnām pieliek seju, giggle. Bet galvenā persona man blakus turējās godam un pat pēc (nepateikšu precīzi cik, bet daudz) aliņiem bija dzids kā stikliņš, vai kāds nu bija tas teiciens. ^_^ Nezinu kā viņam, bet man par to prieciņš.
Bija jocīgi būt skaidrā, kad visi citi ir tādi manāmi iereibuši. Pēdējā laikā biežāk gan ir sanācis otrādāk - es vienīgā esmu dzērusi un visi citi skaidrā, vai arī mēs visi esam nost. Bet šoreiz es pasēdēju maliņā un paķiķināju par citiem. Varbūt tāpēc, ka man negaršo alus, varbūt arī tam bija cits iemesls.

Viena lieta, kas mani pēdējās dienās nogruzī visvairāk ir tas notikums ar botām. Citiem varbūt liktos tāds sīkums vien, bet kaut kas mani iekšā grauž, jūtos reāli sūdīgi par to un gribētos kaut kā atriebties, bet. Tieši šodien izlasīju vienu teicienu, kas liek man to nedarīt. Neatceros tieši kā tur bija, bet nu galvenā doma bija tāda, ka krutāks ir tas, nevis tas, kas atriebjas, bet piedod. Nu tad nu arī paliksim pie tā.