| klus paarstripots |
[Mar. 23rd, 2009|06:33 pm] |
Klusēšana. Valoda tā vai citādi neaprobežojas ar to, ka lietām tiek piekārtotas zīmes. Valoda sākas ar izvēli runāt vai nerunāt. Izvēle starp klusēšanu un zīmi ir agrāka par izvēli starp zīmi un zīmi. Vārds var būt mazāk daiļrunīgs par klusēšanu, un tam pietrūkst nodrošinājuma ar pēdējo. Klusēšana ir nepieciešamais vārda fons. Cilvēka runas atšķirībā no putnu balsīm varēja arī nebūt. Putns nevar nedziedāt maijā. Cilvēks varēja arī neierunāties. Teksts ir noausts ar vārda dzīparu uz klusēšanas pamatnes.
Klusēšanas pamatne rada pārrāvumu starp vārdnīcas nozīmi un darbojošos vārda jēgu. Iekš pēdējās vēl bez nozīmes ienāk tas, ka vārds ir pateikts, kad viņa varēja arī nebūt. Klusēšanas pamatnes dēļ valoda nav realitātes attēlojums. Tas neaprobežojas ar faktu aprakstu. Vārda dāvana izpaužas ne tajā, ka man izdevās veiksmīgi piemeklēt vārdus lietām, bet tev – nē. Šī shēma der tikai datoriem. Cilvēki nav skaitļotāji, bet runa nav pašrakstītājs, kas vairāk vai mazāk veiksmīgi reģistrē to, kas paiet gar acīm. Cilvēka runa savīta ar klusēšanu katrā frāzē, katrā vārdā, katrā skaņā. Ja par lietām klusē, tas nenozīmē, ka tās neredz. Klusais iespējams redz tās lietas, par kurām nepiedomājot runā runātīgais, tā, ka tās atņem viņam runas dāvanas. Bērni parasti klusē tieši tad, kad tiem jautā par labi zināmo. Ar to viņi sajauc galvu pašapzinīgajiem pieaugušajiem. No ļoti agra vecuma bērni ir gatavi riskēt izskatīties dumji, lai tikai neatteiktos no tiesībām uz izvēli starp klusēšanu un runu. Tagadējās skolas traģēdija ir tajā, ka bērnam tur atņem tiesības uz klusēšanu. Grib ieslēgt viņa aprakstošo runu kā ieslēdz ierīci.
Izvēle starp klusēšanu un runu, piederīga pirmajai un pēdējai cilvēka brīvībai, iet cauri visai valodai, nobīdot tās semantiku, un ļauj saukt to par lietu atspulgu visā šī vārda mērogā. Lietas, kā tās drūzmē mūs, atspoguļo valoda ar tās pamatni, klusēšanu. Atspoguļojot lietas, valoda top par cilvēka apdzīvotu vidi. Dabā valda nevaldāma izrunāšanās. Cilvēka dabiskā apkārtne ir valodas atspoguļota.
Cilvēka runa ir tas, kas varēja nebūt. Teksts ir audekls no klusēšanas un vārda. Šī patiesība protams vēl nav valodas definīcija. Mēģinājumā noteikt, kas ir valoda, mums neizdevās izkustēties no vietas. Tā izrādās saistīta ar cilvēka brīvības dzīli katrā savā daļiņā. Nevajag nožēlot par šķietamās noteiktības zudumu. Tā bija mazāk vērtīga par jautājumiem, kuru kļūst vairāk. Tas, ka valodas pamatnē ir klusēšana, vēl nenosaka valodu, bet jau padara skaidru, ka vārda attiecība pret lietu nav apraksts. Sākotnējā izvēle starp nosaukšanu un noklusēšanu turpinās uz katra soļa atmērot izteiktības pakāpi. Lācis, medus speciālists - veids kā nosaukt briesmīgo zvēru un noklusēt par to. Aizsardzības ministrija - veids gan kā nosaukt zināmo iestādi, gan pievērt acis uz daudz ko, ar ko tā patiesībā nodarbojas. Valoda ir pilna vārdiem, kuros mēs pusnosaucam lietas, pusnoslēpjam tās. Modri sargājot savas tiesības uz noklusēšanu, mēs nebūt ne vienmēr saprotam, kāpēc tik svarīgi nesaukt lietas īstajos vārdos. Kā un ko mēs runājam, savukārt ir atkarīgs no tā, kā un par ko mēs klusējam.
V.Bibihins, Yazyk Filosofii |
|
|
