▲

Tas viss sarindojas lēni un skābes pilieniem tekot tieši artērijās. Pa vienam tie gaisā sastingst un aizved tālāk sāpju labirintos. Katrs mazākais piliens iespiežas dziļi zem ādas un izdedzina vēl vairāk. Āda sakropļojas un sūrst, asiņo, limfa sūcas gar rokas aukšdelmu un notek.

Tu vēl turi otrā rokā sveci, rādot man gaismu. Kur gan palikusi līdzjūtība? Vai tāpat kā manas rokas, kas sasietas cieši jo cieši virs galvas, tā ieslogota? Un kājas parafīnā ietītas un karsējoši dedzina. Man nav, kur mukt. Un gaisma tik spoži spiežas acīs. Skābes pilieni pārstāj kairināt ādu, un kliegt vairs nav spēka. Tu redzi, ka es esmu aizelsusies un lēnām noglāsti mani, tikai lai pēcāk iesistu pliķi tieši sejā.

Dieva sods pār tiem, kas nejūt un negūst baudu no savām sāpēm. Tie par trulu, lai atvērtu ņiebura malas un uzgultos adatiņu gultai. Tie cenšas dzert, smēķēt un aizmirsties. Izraut acābolu un ļaut paskatīties uz sevi no malas? Vai tas kādu būtu glābis? Vai kādu ar pletni noglāstīt līdz brīdim, kad cilvēks jau kliedz pirms sitiena, refleksīvi, vai tā ir pēdējā instance, ar ko ārstēt?

Bija dzelzs jaunavas un spāņu zābaki. Un vēl verdoša ūdens ietaises, ko ievietot vajadzīgajās vietās. Pārskatīties ielejot ūdeni citā caurumā nevar - viss, kas dara sāpes, ir labs.

Runa jau ir tikai par psiholoģisko noturību. Un reakciju. Vai tās neesamību. Ja griba ir atriebties, tad atriebe ved pie jaunas atriebes un Tu pati reiz kļūsi par sadisti, mana dārgā. Ja vēlme ir pieķerties un kļūt atkarīgai no sāpēm, tad mūžam kā izsalkusi kuce Tu staigāsi, meklējot īsto saimnieku, kas pabarotu Tevi.

Nav nekādu pareizo izeju, nekāda Dieva debesīs, kas nestu sodu pār varmākām. Un nav arī Dieva virs zemes. Vispār nekā nav - Tu esi viena šai pasaulē, un visi labvēļi to izmanto, pierādot, ka vienīgā Tava vērtība ir Tavs dzimums, kas, kā zināms, ir vājāks, tāpēc paverdzināms un izkalpināms.

Mana mīļā, Tu gribi izeju, ja tās nav? Izeja ir ieejā, skaistums nāk no Taviem sārtajiem vaigiem, kas satumst, kad izvelku siksnu un Tu notrīsi gaidās. Vai tad vēl vairāk var ko gribēt šai pasaulē, kā kādu, kurš Tevi mīlētu tik ļoti, ka atdotos Tev ārprāta lēkmēs, Tevi nomokot arī līdz tādām?

Vislieliskākie orgasmi ir aiz sāpju sliekšņa, un Tu atmosties katru reizi kā jauna piedzimusi. Lai atkal justu, smaidītu un kautri paceltu acis uz mani.

Man ar Tevi ir atkarību izraisošas attiecības, mēs varam tikai kopā. Ja man nav spēka, Tu tuvojies man no virtuves durvīm, kaila un sārta, ar viskiju un ledu. Tik ļoti Tu mani gaidi mājās. Lai es novilktu kurpes pēc garas darbadienas un kaut mazliet pieskartos Tev. Vienīgi un tieši Tev, mana dārgā.