66654321
dynamite sheets
25 BUCKS MOMMA BRAID YO HAIR
SWVG SWVG JUST BOUGHT V NEW BVG
▲▲▲▲▲▲▲▲▲
SXXXXXXXXXSXXXXXXSXXXX
++++++++++XXXSXXX++++++++++++
++++++++++XXXSXXX++++++++++++
† ϟ△US/\/\▲ϟ †
/\
Posted on 2014.07.30 at 11:00
///\\\
Bija svētdienas rīts. Pulkstenis varēja būt astoņi vai deviņi, bet tas nav svarīgi. Noteikti nav. Brūss pamodās labi izgulējies un pārsteigts, ka pat svešās mājās jūtas tik labi. Tapetes ar zvaigznītēm mirdzēja, un platā gulta bija ļoti ērta. Sajūtas fantastiskas – Tevi atstāj aiz durvīm paša vecāki, bet gādīgā draudzene ar prieku uzņem ciemos! Bet ir taču Ziemassvētki, brīnumu laiks, kad cilvēku gaišums pārmāc mieles, un melnās atmiņas piemirstas kaut uz brīdi. Pirmie Ziemassvētki kā pasakā, nodomāja Brūss un nemaz negribēja celties. Nav taču kur steigties.
Re, tur jau viņa klauvē, laikam nojauš, ka esmu augšā, rūpējas. Kur gan tik labi cilvēki rodas! Kopš senajiem skolas gadiem pagājis krietns laiks, un tagad vien dažas nedēļas kopš atkal satikāmies. Nu jau kā pieauguši cilvēki ar atbildību, nezināmo pagātni un trauksmaino nākotni.
-Brūs, ko Tu vēlētos brokastīs? Mājinieki jau augšā, Tu tik te guli kā gurdens lācis migā.
-Es? Ko? Labrīt! Uztaisi man kaut ko, vienalga ko. Vispār ļoti mīļi no Tavas puses, tik tiešām. Uztaisi man omleti varbūt, nebūs ilgi jāgatavo.
Samanta nokāpa no jumta istabiņas pa kāpnēm un centās nedomāt par to, kas varētu notikt pēc dienas vai divām. Galu galā viņa bija tā, kura uzaicināja Brūsu svinēt Ziemassvētkus kopā ar viņu un viņas ģimeni. Nevarēja jau zināt, ka Brūsa tēvam uznāks melnie, un tagad viņai jābūt par mājasmāti. Nevarēja zināt, ka Brūss ir aizrāvies ar dzīves jēgas meklējumiem tikpat ļoti kā viņa. Kaut kurš gan jaunībā nav nosēdējis visu nakti pie vīna glāzes debatējot, vai šī dzīve ir vienīgā, un ja ir, vai mēs neesam jau kaut ko palaiduši garām. Savādi būtu, ja viņa būtu Brūsu ieinteresējusi, jo kas tad viņa vispār ir – jauna sieviete ar dīvainu dzīves pieredzi, ko lielākā daļa uzskata par mazliet ķertu. It kā jau raganas ir pastāvējušas vienmēr, un garu piesaukšanu cilvēki ir praktizējuši, bet mūsdienās šīs lietas tiek vērtētas starp baisi un nenopietni. Īsta ragana informācijas laikmetā? Nu nestāstiet niekus! Gari, kuri neatstājas, kamēr tiem nepielabinās? Vecu sievu runas, nekas vairāk. Tā prātuļodama Samanta sasita trīs olas un uzlika vārīties ūdeni tējai. Tomēr arī ap pašu Brūsu vijās noslēpumainības plīvurs, jo skolas gados viņš bija izteikts klusais zēns, bet tagad viņš dzied, nodarbojas ar sportu, un teoloģija ir viņa kaislība. Tik netipiski divdesmitgadniekam. Lai gan tāds jau tādu atrod.
-Labrīt visiem! Samant, paldies. Ļoti jauki, izskatās garšīgi, laikam omletes gatavot Tu māki.
-Nu kā tad citādi!. Kādu tēju Tev?
-Piparmētru, tikai piparmētru. Tā ir mana tēva iecienītā garša, un tā ir viena no labākajām lietām, ko es paspēju no viņa aizgūt.
-Sēdies tur, vai tālāk, kā ērtāk, jūties kā mājās. Vispār, kā izgulējies? Mums te parasti ir ļoti mierīgi, bet Tev šī tomēr ir sveša vieta.
-Ļoti labi. Tā gulta ir tik ērta, ka es viņu varētu ņemt līdzi.
-Tev olas ar maizi vai bez?
-Bez. Es aizdomājos par Tevi un sapratu, ka Tu droši vien esi īpaša, ja jau Tava vecmāmiņa, pat mirusi būdama, spēj Tev dot padomus un Tu viņus uzklausi.
Samanta gardi pasmejas un nogroza galvu.
-Neko Tu, Brūs, neesi sapratis. Tas notika pa īstam. Ja es nebūtu izglābusi omītes mantas, mani mocītu murgi vēl gadiem, esmu droša. Tu jau vari man neticēt, man jau sen ir vienalga, ko cilvēki par mani domā. Es zinu, ka atrod, kurš meklē, un no patiesības nav jākaunās.
-Es taču ticu Tev! Visādas lietas jau pasaulē notiek. Es dažreiz arī iedomājos, ka spēju lasīt cilvēku domas, kaut ja gadās, tad tās droši vien ir sagadīšanās.
-Ko mēs varētu tagad pasākt? Pabrokastojuši esam. Man būtu suns jāizved laukā. Vecajai sunei kājas gluži tuklas, nava vairs gals tālu, bet acis vēl spožas un raugās tālumā.
-Var jau iziet, Tev taču apkārt te ir upe un niedru lauks, būs kur zvēram izskrieties.
Brūss un Samanta izgāja laukā, dzestrajā svētku rītā, un siltāk satuntuļojās. Sune tecēja blakus un bezjūtīgi valstīja asti. Niedru lauks bija aizsalis, un šur tur peļkes čurkstēdamas lūza zem gājēju svara. Šķiet, laikam nebija nozīmes, jo visi bija apmierināti vien ar to, ka ir šeit un tagad, dzīvi un veseli. Daba bija paņēmusi trīs būtnes zem sava spārna, un tās vairs neuztraucās, kur vējš viņas nes.
Pēc krietna brīža Brūss ierunājās: “Man laikam drīz būs jābrauc. Es jau tā jūtos neērti. Mēs satikāmies vakar pēcpusdienā, lai kopā atpūstos Ziemassvētku noskaņās, bet tad tā sanāca ar manu veco, un es paliku pie Tevis pa nakti, man tiešām jāatvainojas. Tā nebija runāts.”
-Ko Tu! Nieki. Bija patīkami Tevi atkal satikt. Nav jau man daudz to garīgo draugu, ar ko es varu runāt par visiem tiem mistiskajiem gadījumiem. Tu vismaz mani uzklausi un centies saprast, kas un kā bija.
Brūss gan bija citās domās. Viņa pieklājība lika viņam justies dikti neērti par to, ka viņš bez brīdināšanas palicis pa nakti pie ļoti senas skolasbiedrenes, par spīti visiem signāliem, ka viņa nemaz neņem ļaunā. Samanta nodūra galvu. Laiks iet, un nekur nav miera, kā vien te, laukos. Pilsēta ar savām izklaidēm un kņadu šķiet tik garlaicīga, salīdzinot ar mežu, klajumiem un upi, kas vienmēr mainās. Tā ir tāda trula sāpe, kad Tu zini, ka nekad nebūs tā kā tagad.
Ap vienpadsmitiem Brūss aizbrauca. Ar vilcienu pilsētas virzienā. Devās savās gaitās, teicās vēl citus ļaudis apsveikt Ziemassvētkos. Mājas dzīve atgriezās ierastajās sliedēs, un par vakardienas svinībām liecināja vien nemazgāto trauku kaudzes un radinieku čalošana par to, kā bijis citu gadu svētkos. Samanta pārcilāja savas grāmatas, kārtoja istabu un apsēdās pie loga padomāt. Nav zaļas zāles bez baltās segas ziemā, nav prieka bez bēdu. Un visam reiz pienāk gals.
Brūss vēroja mauriņus un pļavas, kas vijās nebeidzamās lentē aiz vagona durvīm. Jau atkal viņš atgriežas mājās, vietā, kur viņa ir tik maz. Vietā, kur viņš nejūtas piederīgs, jo pats sevi uzskatīja par dzīves staigātāju – kur viņa cepure, tur viņa mājas. Iepriekšējo dienu notikumi aizsteidzās tālumā, un acu priekšā pazibēja kas senāks un smeldzīgāks. Viņš, Brūss, lepnais kaķis, taču vairs neskaitījās viens. Viņam bija Nastja. Lai arī kā viņš ienīstu salkanos stāstus par romantiku un otrajām pusītēm, Nastjas dēļ viņš bija ar mieru tēlot donžuānu. Šī meiča bija brīvību alkstoša kā viņš, kā zirgs, kurš pavasarī aizmucis no ganībām un nezin kur diet. Ieskrējusi dzīves stepē bez padoma.
Nastja bija īpaša meitene, viņa nebija vietējā. Viņa nebija augusi pilsētas mūros, nebija padevusies šaurībai un stresam, kas kā sērga bija pārņēmusi metropoli. Nastja nebēdnīgi mēdza tērzēt ar govīm, zirgiem un visu dzīvo, kas viņai apkārt bija. Dabas bērns, kuru dzīve tomēr iesprostojusi pilsētā. Mežone ar intelektu, kas kā indiāņu vecajai sievai paaudžu gaitā nodotā mācība rāda ceļu purva vidū, un intuīciju, kas nepieviļ pat nakts tumsā. Tomēr Nastjai piemita kāds trūkums. Viņa pārāk dzīvoja pagātnē, tīrumos un mežos, kur pagāja viņas bērnība. Nav tādas vietas, kā pagātne. Nav tādas ilūzijas kā saulaina nākotne. Skarbā realitāte Nastjai skrāpēja un koda kā traka vilcene, ko muļķa cilvēks cenšas pieradināt. Nastja cieta no nebrīvestības.
Jā, ko gan tagad varētu darīt Nastja? Droši vien ir aizbraukusi uz laukiem, jo šīs svētku brīvdienas taču ir kā dāvana pēc darba un rutinētās ikdienas. Lai arī Brūss zināja, ka Nastja nepārdzīvos, ja viņš viņai nepiezvanīs un neatgādinās, ka ir brīvdienas un ka būtu labi pavadīt tās kopā, tomēr dziļi sirdī viņš saprata, ka tieši no tādām mazām lietām rodas mīļums divu cilvēku starpā.
-Sveika, Nastja! Zini, kas zvana?
-Bet protams! Kurš tad cits varētu par mani atcerēties pēcsvētku svētdienas rītā!
-Kā tad Tu pavadīji vakaru? Eglīte bija? Tikai ģimenes lokā svinēji?
-Mums te, šai lauku miestā, balle bija. Kas tad tur daudz – jaunieši no šīm un tām mājām, un tad vēl vecie sanāca, lai padziedātu līdzi un palustētos. Kā jau parasti. Gan jau, ka Tu
atceries – man tie svētki bijuši, nebijuši. Ka tik ārā, ar suņiem izskrieties, bērīti apmīļot, tas viss, lai sirdī guntiņa degtu.
- -Ko tad Tu plāno darīt, līdz jaungadam pa laukiem vien? Es jau varētu aizbraukt pie Tevis, ja vēlies.
- -Es nezinu vēl. Varbūt gribēšu būt viena. Cik tad daudz atlicis – janvāra pirmajā nedēļā jau atkal darbs. Katrā ziņā sazvanīsimies.
- - Labi, tad atpūties kārtīgi. Skūpstu, č- au.
Brūss nospieda mobilā pogu un pasmīnēja. Brīvās attiecības. Mjā, mēs dzīvojam divdesmit pirmajā gadsimtā, un daudzas tradīcijas zūd. Sievietes cīnās par savām tiesībām, kuras pašas sen jau brīvprātīgi atdevušas, sper pirmos soļus iepazīstoties un klaji melo, ka ģimene viņām nav prioritāte. Pārmaiņas notiek tik strauji, ka laulības kā stabilas nākotnes pamats var pazust, un tad emancipētās sievietes piecdesmit gadu vecumā varēs appludināt avīzes ar iepazīšanās sludinājumiem. Brūsu šīs pārdomas uzjautrināja, jo viņš zināja savu vērtību, kā arī to, ka dabā tā ir iekārtots, ka viena no sieviešu laimēm ir bērni, tāpēc viņš varēja pasmieties par ballīšu karalienēm, kuras trīsdesmit gados spītīgi turpināja ģērbt to pašu, ko būdamas padsmitnieces.
Nastja par bērniem nemaz negribēja dzirdēt. Viņai tik darbs, lauki un atpūta. Nu jā, un Brūss kaut kur laikam trešajā vai ceturtajā vietā.
Pats Brūss bija no aristokrātu dzimtas. Lai arī cik dīvaini tas nebūtu, viņš jutās kā angļu augstmanis, kurš izrauts no kādas 18. gs. grāfistes un iemests iznireļu sabiedrībā. Un, godīgi sakot, no Brūsa viedokļa, 21. gadsimtā. liela daļa cilvēku bija padibenes, jo viņiem bija vulgāras manieres un dzīvnieciskas tieksmes pēc varas un naudas. Nauda – tas nav slikti, bet ja Viktorijas laikā vīram piederēja muiža un viņš varēja atļauties pāris sulaiņu, ar to pietika labai dzīvei. Turpretī tagad villas tiek celtas cita pēc citas, un jēgas nekādas. Vienam cilvēkam trīs guļamistabas nevar būt vajadzīgas!
Brūss bija intelektuālis un augsti vērtēja mākslu, centās ikdienas vidi padarīt estētisku. Viņam piemita gaume un pedantisms, kaut par izteiktu švītu viņu nosaukt nevarēja. Ar šādu komplektu nebija viegli dzīvot straujajā tagadnē, bet biznesā Brūsu cienīja par punktualitāti un godīgumu, un sabiedrībā, kur visi centās būt kopti, gudri un smalki, viņš iederējās lieliski.
Re, tur jau viņa klauvē, laikam nojauš, ka esmu augšā, rūpējas. Kur gan tik labi cilvēki rodas! Kopš senajiem skolas gadiem pagājis krietns laiks, un tagad vien dažas nedēļas kopš atkal satikāmies. Nu jau kā pieauguši cilvēki ar atbildību, nezināmo pagātni un trauksmaino nākotni.
-Brūs, ko Tu vēlētos brokastīs? Mājinieki jau augšā, Tu tik te guli kā gurdens lācis migā.
-Es? Ko? Labrīt! Uztaisi man kaut ko, vienalga ko. Vispār ļoti mīļi no Tavas puses, tik tiešām. Uztaisi man omleti varbūt, nebūs ilgi jāgatavo.
Samanta nokāpa no jumta istabiņas pa kāpnēm un centās nedomāt par to, kas varētu notikt pēc dienas vai divām. Galu galā viņa bija tā, kura uzaicināja Brūsu svinēt Ziemassvētkus kopā ar viņu un viņas ģimeni. Nevarēja jau zināt, ka Brūsa tēvam uznāks melnie, un tagad viņai jābūt par mājasmāti. Nevarēja zināt, ka Brūss ir aizrāvies ar dzīves jēgas meklējumiem tikpat ļoti kā viņa. Kaut kurš gan jaunībā nav nosēdējis visu nakti pie vīna glāzes debatējot, vai šī dzīve ir vienīgā, un ja ir, vai mēs neesam jau kaut ko palaiduši garām. Savādi būtu, ja viņa būtu Brūsu ieinteresējusi, jo kas tad viņa vispār ir – jauna sieviete ar dīvainu dzīves pieredzi, ko lielākā daļa uzskata par mazliet ķertu. It kā jau raganas ir pastāvējušas vienmēr, un garu piesaukšanu cilvēki ir praktizējuši, bet mūsdienās šīs lietas tiek vērtētas starp baisi un nenopietni. Īsta ragana informācijas laikmetā? Nu nestāstiet niekus! Gari, kuri neatstājas, kamēr tiem nepielabinās? Vecu sievu runas, nekas vairāk. Tā prātuļodama Samanta sasita trīs olas un uzlika vārīties ūdeni tējai. Tomēr arī ap pašu Brūsu vijās noslēpumainības plīvurs, jo skolas gados viņš bija izteikts klusais zēns, bet tagad viņš dzied, nodarbojas ar sportu, un teoloģija ir viņa kaislība. Tik netipiski divdesmitgadniekam. Lai gan tāds jau tādu atrod.
-Labrīt visiem! Samant, paldies. Ļoti jauki, izskatās garšīgi, laikam omletes gatavot Tu māki.
-Nu kā tad citādi!. Kādu tēju Tev?
-Piparmētru, tikai piparmētru. Tā ir mana tēva iecienītā garša, un tā ir viena no labākajām lietām, ko es paspēju no viņa aizgūt.
-Sēdies tur, vai tālāk, kā ērtāk, jūties kā mājās. Vispār, kā izgulējies? Mums te parasti ir ļoti mierīgi, bet Tev šī tomēr ir sveša vieta.
-Ļoti labi. Tā gulta ir tik ērta, ka es viņu varētu ņemt līdzi.
-Tev olas ar maizi vai bez?
-Bez. Es aizdomājos par Tevi un sapratu, ka Tu droši vien esi īpaša, ja jau Tava vecmāmiņa, pat mirusi būdama, spēj Tev dot padomus un Tu viņus uzklausi.
Samanta gardi pasmejas un nogroza galvu.
-Neko Tu, Brūs, neesi sapratis. Tas notika pa īstam. Ja es nebūtu izglābusi omītes mantas, mani mocītu murgi vēl gadiem, esmu droša. Tu jau vari man neticēt, man jau sen ir vienalga, ko cilvēki par mani domā. Es zinu, ka atrod, kurš meklē, un no patiesības nav jākaunās.
-Es taču ticu Tev! Visādas lietas jau pasaulē notiek. Es dažreiz arī iedomājos, ka spēju lasīt cilvēku domas, kaut ja gadās, tad tās droši vien ir sagadīšanās.
-Ko mēs varētu tagad pasākt? Pabrokastojuši esam. Man būtu suns jāizved laukā. Vecajai sunei kājas gluži tuklas, nava vairs gals tālu, bet acis vēl spožas un raugās tālumā.
-Var jau iziet, Tev taču apkārt te ir upe un niedru lauks, būs kur zvēram izskrieties.
Brūss un Samanta izgāja laukā, dzestrajā svētku rītā, un siltāk satuntuļojās. Sune tecēja blakus un bezjūtīgi valstīja asti. Niedru lauks bija aizsalis, un šur tur peļkes čurkstēdamas lūza zem gājēju svara. Šķiet, laikam nebija nozīmes, jo visi bija apmierināti vien ar to, ka ir šeit un tagad, dzīvi un veseli. Daba bija paņēmusi trīs būtnes zem sava spārna, un tās vairs neuztraucās, kur vējš viņas nes.
Pēc krietna brīža Brūss ierunājās: “Man laikam drīz būs jābrauc. Es jau tā jūtos neērti. Mēs satikāmies vakar pēcpusdienā, lai kopā atpūstos Ziemassvētku noskaņās, bet tad tā sanāca ar manu veco, un es paliku pie Tevis pa nakti, man tiešām jāatvainojas. Tā nebija runāts.”
-Ko Tu! Nieki. Bija patīkami Tevi atkal satikt. Nav jau man daudz to garīgo draugu, ar ko es varu runāt par visiem tiem mistiskajiem gadījumiem. Tu vismaz mani uzklausi un centies saprast, kas un kā bija.
Brūss gan bija citās domās. Viņa pieklājība lika viņam justies dikti neērti par to, ka viņš bez brīdināšanas palicis pa nakti pie ļoti senas skolasbiedrenes, par spīti visiem signāliem, ka viņa nemaz neņem ļaunā. Samanta nodūra galvu. Laiks iet, un nekur nav miera, kā vien te, laukos. Pilsēta ar savām izklaidēm un kņadu šķiet tik garlaicīga, salīdzinot ar mežu, klajumiem un upi, kas vienmēr mainās. Tā ir tāda trula sāpe, kad Tu zini, ka nekad nebūs tā kā tagad.
Ap vienpadsmitiem Brūss aizbrauca. Ar vilcienu pilsētas virzienā. Devās savās gaitās, teicās vēl citus ļaudis apsveikt Ziemassvētkos. Mājas dzīve atgriezās ierastajās sliedēs, un par vakardienas svinībām liecināja vien nemazgāto trauku kaudzes un radinieku čalošana par to, kā bijis citu gadu svētkos. Samanta pārcilāja savas grāmatas, kārtoja istabu un apsēdās pie loga padomāt. Nav zaļas zāles bez baltās segas ziemā, nav prieka bez bēdu. Un visam reiz pienāk gals.
Brūss vēroja mauriņus un pļavas, kas vijās nebeidzamās lentē aiz vagona durvīm. Jau atkal viņš atgriežas mājās, vietā, kur viņa ir tik maz. Vietā, kur viņš nejūtas piederīgs, jo pats sevi uzskatīja par dzīves staigātāju – kur viņa cepure, tur viņa mājas. Iepriekšējo dienu notikumi aizsteidzās tālumā, un acu priekšā pazibēja kas senāks un smeldzīgāks. Viņš, Brūss, lepnais kaķis, taču vairs neskaitījās viens. Viņam bija Nastja. Lai arī kā viņš ienīstu salkanos stāstus par romantiku un otrajām pusītēm, Nastjas dēļ viņš bija ar mieru tēlot donžuānu. Šī meiča bija brīvību alkstoša kā viņš, kā zirgs, kurš pavasarī aizmucis no ganībām un nezin kur diet. Ieskrējusi dzīves stepē bez padoma.
Nastja bija īpaša meitene, viņa nebija vietējā. Viņa nebija augusi pilsētas mūros, nebija padevusies šaurībai un stresam, kas kā sērga bija pārņēmusi metropoli. Nastja nebēdnīgi mēdza tērzēt ar govīm, zirgiem un visu dzīvo, kas viņai apkārt bija. Dabas bērns, kuru dzīve tomēr iesprostojusi pilsētā. Mežone ar intelektu, kas kā indiāņu vecajai sievai paaudžu gaitā nodotā mācība rāda ceļu purva vidū, un intuīciju, kas nepieviļ pat nakts tumsā. Tomēr Nastjai piemita kāds trūkums. Viņa pārāk dzīvoja pagātnē, tīrumos un mežos, kur pagāja viņas bērnība. Nav tādas vietas, kā pagātne. Nav tādas ilūzijas kā saulaina nākotne. Skarbā realitāte Nastjai skrāpēja un koda kā traka vilcene, ko muļķa cilvēks cenšas pieradināt. Nastja cieta no nebrīvestības.
Jā, ko gan tagad varētu darīt Nastja? Droši vien ir aizbraukusi uz laukiem, jo šīs svētku brīvdienas taču ir kā dāvana pēc darba un rutinētās ikdienas. Lai arī Brūss zināja, ka Nastja nepārdzīvos, ja viņš viņai nepiezvanīs un neatgādinās, ka ir brīvdienas un ka būtu labi pavadīt tās kopā, tomēr dziļi sirdī viņš saprata, ka tieši no tādām mazām lietām rodas mīļums divu cilvēku starpā.
-Sveika, Nastja! Zini, kas zvana?
-Bet protams! Kurš tad cits varētu par mani atcerēties pēcsvētku svētdienas rītā!
-Kā tad Tu pavadīji vakaru? Eglīte bija? Tikai ģimenes lokā svinēji?
-Mums te, šai lauku miestā, balle bija. Kas tad tur daudz – jaunieši no šīm un tām mājām, un tad vēl vecie sanāca, lai padziedātu līdzi un palustētos. Kā jau parasti. Gan jau, ka Tu
atceries – man tie svētki bijuši, nebijuši. Ka tik ārā, ar suņiem izskrieties, bērīti apmīļot, tas viss, lai sirdī guntiņa degtu.
- -Ko tad Tu plāno darīt, līdz jaungadam pa laukiem vien? Es jau varētu aizbraukt pie Tevis, ja vēlies.
- -Es nezinu vēl. Varbūt gribēšu būt viena. Cik tad daudz atlicis – janvāra pirmajā nedēļā jau atkal darbs. Katrā ziņā sazvanīsimies.
- - Labi, tad atpūties kārtīgi. Skūpstu, č- au.
Brūss nospieda mobilā pogu un pasmīnēja. Brīvās attiecības. Mjā, mēs dzīvojam divdesmit pirmajā gadsimtā, un daudzas tradīcijas zūd. Sievietes cīnās par savām tiesībām, kuras pašas sen jau brīvprātīgi atdevušas, sper pirmos soļus iepazīstoties un klaji melo, ka ģimene viņām nav prioritāte. Pārmaiņas notiek tik strauji, ka laulības kā stabilas nākotnes pamats var pazust, un tad emancipētās sievietes piecdesmit gadu vecumā varēs appludināt avīzes ar iepazīšanās sludinājumiem. Brūsu šīs pārdomas uzjautrināja, jo viņš zināja savu vērtību, kā arī to, ka dabā tā ir iekārtots, ka viena no sieviešu laimēm ir bērni, tāpēc viņš varēja pasmieties par ballīšu karalienēm, kuras trīsdesmit gados spītīgi turpināja ģērbt to pašu, ko būdamas padsmitnieces.
Nastja par bērniem nemaz negribēja dzirdēt. Viņai tik darbs, lauki un atpūta. Nu jā, un Brūss kaut kur laikam trešajā vai ceturtajā vietā.
Pats Brūss bija no aristokrātu dzimtas. Lai arī cik dīvaini tas nebūtu, viņš jutās kā angļu augstmanis, kurš izrauts no kādas 18. gs. grāfistes un iemests iznireļu sabiedrībā. Un, godīgi sakot, no Brūsa viedokļa, 21. gadsimtā. liela daļa cilvēku bija padibenes, jo viņiem bija vulgāras manieres un dzīvnieciskas tieksmes pēc varas un naudas. Nauda – tas nav slikti, bet ja Viktorijas laikā vīram piederēja muiža un viņš varēja atļauties pāris sulaiņu, ar to pietika labai dzīvei. Turpretī tagad villas tiek celtas cita pēc citas, un jēgas nekādas. Vienam cilvēkam trīs guļamistabas nevar būt vajadzīgas!
Brūss bija intelektuālis un augsti vērtēja mākslu, centās ikdienas vidi padarīt estētisku. Viņam piemita gaume un pedantisms, kaut par izteiktu švītu viņu nosaukt nevarēja. Ar šādu komplektu nebija viegli dzīvot straujajā tagadnē, bet biznesā Brūsu cienīja par punktualitāti un godīgumu, un sabiedrībā, kur visi centās būt kopti, gudri un smalki, viņš iederējās lieliski.
Šo ārstē ļoti vienkārši. No rīta visa pārgudrā tipa "hipsteru" kompānija sāk rakt grāvi. Apsardzes pavadībā. Līdz naktij. Un naktī aizber. Apsardzes pavadībā. Lai no rīta atkal sāktu rakt. Un tā , domāju, nedēļu. Vajadzētu līdzēt.
Hello Sir
Regarding to our previous mail please we are still waiting for your response,We have added your Company email Address to our on-line data webpage list of suppliers.
I am Mr. Schlitzerm Morrise, Purchasing Manager from TVS TRADERS GMBH TRADING COMPANY USA. We have added your Company email Address to our on-line data webpage list of suppliers to grant you access to our on-line order list. Therefore to view the product we needed, click on our below Products Page to see all the products we needed:
Click on our web page:http://
or
Click on our web page:http://
Please logging your company email address And password correctly as if you are logging inside an email inbox into our on-line list data webpage shown to you, that's how it was design with your company email to grant you access in,to see if you can supply us the same product, and send us PI of 5x40ft and Prices FOB and Terms of your Payment.
We would appreciate a quick reply.
Regards
Mr. Schlitzerm Morrise
TVS TRADERS GMBH TRADING COMPANY USA
"269 veribest enterprises Rd,
Carlton, GA. 30627, USA
864.204.8379/office
newyork-10004
USA
skype:schlitzerm
Mobile / Cell Phone: +1-213-452-1505
Regarding to our previous mail please we are still waiting for your response,We have added your Company email Address to our on-line data webpage list of suppliers.
I am Mr. Schlitzerm Morrise, Purchasing Manager from TVS TRADERS GMBH TRADING COMPANY USA. We have added your Company email Address to our on-line data webpage list of suppliers to grant you access to our on-line order list. Therefore to view the product we needed, click on our below Products Page to see all the products we needed:
Click on our web page:http://
or
Click on our web page:http://
Please logging your company email address And password correctly as if you are logging inside an email inbox into our on-line list data webpage shown to you, that's how it was design with your company email to grant you access in,to see if you can supply us the same product, and send us PI of 5x40ft and Prices FOB and Terms of your Payment.
We would appreciate a quick reply.
Regards
Mr. Schlitzerm Morrise
TVS TRADERS GMBH TRADING COMPANY USA
"269 veribest enterprises Rd,
Carlton, GA. 30627, USA
864.204.8379/office
newyork-10004
USA
skype:schlitzerm
Mobile / Cell Phone: +1-213-452-1505
Sandijs APLOKS, mobilo risinājumu programmētājs
Vēlos informēt sabiedrību par noziegumiem, kurus pret mani pastrādā vai nu tehnoloģiski augsti attīstītas būtnes, vai bojāts virtuālās realitātes mākslīgais intelekts.
• Manas dzīves slepena bojāšana un virzīšana vajadzīgā virzienā;
• Atklāta emocionāla spīdzināšana un sagraušana ar mērķi piespiest piedalīties atsevišķu organizāciju darbībā;
• Spiešana izdarīt pašnāvību;
• Ģimenes sagraušana;
• Draudi;
• Tuvu cilvēku apdraudēšana, tai skaitā ar tiem saistītu cilvēku slepkavība, kurā varēja iet bojā viens no šiem cilvēkiem;
• Tuvo cilvēku vecāku psiholoģiska sagraušana pēc manām publikācijām par šo ietekmi;
• Manis slepkavības vai sakropļošanas mēģinājumi pēc publikācijām par šo ietekmi;
• Komunikāciju blokāde un v iltošana;
• Izmantošana par publisku personu, kura uz savu risku publicē svešas politiskas publikācijas.
Savulaik mani piespieda pamest veiksmīgu karjeru informācijas tehnoloģiju jomā, un sākt rakstīt politiskas publikācijas. Pēc tam centās jau iesaistīt politikā gan pie centīgiem “dieva kalpiem”, gan Zatlera Reformu Partijā.
Lai es dzīvotu šādu dzīvi, tika sabojāta mana karjera un personīgā dzīve, un uzspiestas politikas darbības. Rezultātā es paliku bez karjeras un jaunības, jo svarīgāk bija padarīt mani par politiķi. Lai būtu iespējams mani manipulēt, man nav bērnu un ģimenes, esmu izolēts no draugiem un radiem.
Kad, neskatoties uz dzīves aktīvu graušanu, man radās iespēja atgriezties biznesā, vai nodarboties ar kaut ko tādu, kas interesē mani pašu, man izdevās radīt Earth Space Agency projektu, kurš ārzemēs savā nišā sāka gūt ietekmi. Tas nokļuva arī Latvijas presē.
Pēc tam sagrāva manu ģimeni, izolēja no Latvijas sabiedrības, un lika emigrēt, lai arī pieredzējušiem programmētājiem tolaik nebija vajadzības doties peļņā uz ārzemēm.
Mani sāka psiholoģiski apstrādāt un noskaņot pret ASV un Krievijas specdienestiem, jo tie esot īstie vainīgie. Manam dzīvoklim grieza elektrības vadus, sūtīja programmējošas vēstules, zvanīja viņu aģenti. Kad pēc kārtējās vadu griešanas vairākām tantēm nodega televizori, viņi kļuva piesardzīgāki.
Viena organizācija pat sāka mani vervēt un apmācīt, kā taisīt revolūcijas ASV.
Kad neizdevās mani savervēt, notika mēģinājumi sūtīt mani strādāt uz Krieviju, kur es varētu vai nu būt bagāts un ietekmīgs biznesmenis, vai arī godīgs politiķis, kurš uz laiku lauztos pie varas. Pēc pieredzes ar Latviju un ASV bija grūti noticēt, ka es varētu netraucēti darboties biznesā un dzīvot brīvu un laimīgu dzīvi.
Man pat piedāvāja pāris simtu tūkstošu budžetu gadā, lai taisītu sociālus projektus...
Manu Earth Space Agency projektu sagrāva uz gandrīz diviem gadiem. Tika sagrauta mana augošā ietekme kosmosa industrijā. Projekta pamata tēma ir, ka ir jāizgudro kaut ko labāku par raķetēm, un kā to izdarīt. Patlaban projekts ir jau angļu un krievu valodā, un procesā ir tā ķīniešu versija.
Kad manu projektu sagrāva, man lika sākt taisīt “Eiropas Savienības uzlabošanas projektu” brīdim, kad Latvija būs EU prezidējošā valsts. Man būtu jāvada citus Latvijas iluminātus (iespējams, arī Jūs), lai reformētu EU, un nodrošinātu Krievijas un EU pareizu sapludināšanu.
Kad nesanāca mani padarīt par viņu aģentu, mani sāka graut kopā un spiest izdarīt pašnāvību. Tas notika samērā ilgā laika posmā. Ja manā vietā būtu bijis kāds no jums, pēc šādas apstrādes Jūs jau sen būtu pašlikvidējies.
Paralēli pašnāvību tēmai mani sāka regulāri informēt, ka es dzīvoju virtuālajā realitātē, un ka nav ko mocīties, var izvēlēties citu dzīvi. Tika piedraudēts, ka ja nedošos prom, tad mani spīdzinās visu atlikušo dzīvi.
Pēc manas ģimenes izjaukšanas kāds psihologs bija laikam nonācis pie secinājuma, ka es nesadarbojos un esmu dusmīgs, jo viņi izjauca manu ģimeni.
Notika savdabīgi notikumi, lai mani savestu kopā ar kādu jaunu skaistu sievieti, un es nebūtu tik dusmīgs. Izmantojot cilvēkiem nepieejamas tehnoloģijas, mani sapazīstināja ar meiteni, kura ir uz pusi jaunāka par mani.
Tas nozīmē, ka noziegums tika pastrādāts arī pret šo meiteni, jo sākumā viņa negribēja būt ar mani, un viņu piespieda rīkoties pret viņas gribu, ko viņa pati vēlāk arī atzina. Vēlāk arī mani sāka apstrādāt tik pat brutāli kā viņu, un tikai tad es sapratu, ko viņi viņai izdarīja.
Vienā brīdī es sāku publicēt informāciju par to, ko ar mani dara.
Pēc pirmās šādas publikācijas manas draudzenes māti momentā ielika psihoneiroloģiskajā slimnīcā, jo viņa pēkšņi sāka dzirdēt balsis, un kaut kas viņu novēroja.
Uz ielas mani mēģināja sabraukt mašīna, kuru vadīja pēkšņi transā iekritusi sieviete. Viņa mēģināja uz pilnu gāzi braukt manā virzienā pāri ceļa apmalei un zālājam, bet par laimi viņai blakus bija vīrs, kurš rāva viņai laukā no rokām stūri.
Pēc otrajām publicitātes aktivitātēm manas draudzenes māsa nezināma iemesla dēļ nebrauca mājās no skolas ar paziņu mašīnu, kurā viņai bija jābūt, un šajā mašīnā braucošā ģimene gāja bojā.
Noziegumos pret mani piedalījās konkrēti cilvēki, kurus varu uzrādīt.
Detalizētāku notikumu aprakstu var izlasīt publikācijā angļu valodā.
Patlaban mani mēģina iznīcināt. Notiek nepārtraukta psiholoģiska apstrāde un ņirgāšanās, izolēšana no apkārtējiem, tiek sagrautas manas iespējams atrast jaunu darbu, tiek uzspiests izdarīt pašnāvību, tiek uzspiesta pasivitāte, lai izskatītos, ka esmu nomiris dabīgi.
Tiek viltotas un bloķētas komunikācijas – man pēdējo gadu laikā bieži ir zvanījuši savdabīgi krievi un informējuši, ka mani nav iespējams sakontaktēt.
Tā kā mani vervēja uzbrukt gan krieviem, gan amerikāņiem, tad šeit nav vainojama sliktā Krievija, vai sliktās ASV.
Diemžēl es esmu labi apmācīts mobilo risinājumu programmētājs, kas patlaban ir neticami deficīta profesija par algu, par kādu jūs varat tikai sapņot - bez darba nesēž neviens, parasti arī pat ne es. Nodarbojos ar sportu, un man nav narkotisko vielu atkarību.
Dzīves gaitā vairākkārtīgi esmu izgājis psihiatra pārbaudi, nav problēmu strādāt kolektīvos, esmu ļoti daudz vadījis projektus, savulaik esmu pat bijis veiksmīgs start-up kompāniju tehniskais direktors. Visi to nevar, it sevišķi problemātiskās personības.
Es gribu dzīvot un strādāt, un es netaisos izdarīt pašnāvību, vai nomirt aiz pēkšņas neizskaidrojamas depresijas.
Ja es drīz būšu miris, tad vēlos informēt, ka tā būs bijusi mērķtiecīga slepkavība, un es par to esmu brīdinājis iepriekš.
Pēdējā laikā informēju pasaulē populārus medijus un dominējošos specdienestus par šiem notikumiem, lai kāds individuāls specdienests nevarētu atļauties pārāk brutālas metodes pret personu, kura ir cilvēku pusē.
Vēlos informēt sabiedrību par noziegumiem, kurus pret mani pastrādā vai nu tehnoloģiski augsti attīstītas būtnes, vai bojāts virtuālās realitātes mākslīgais intelekts.
• Manas dzīves slepena bojāšana un virzīšana vajadzīgā virzienā;
• Atklāta emocionāla spīdzināšana un sagraušana ar mērķi piespiest piedalīties atsevišķu organizāciju darbībā;
• Spiešana izdarīt pašnāvību;
• Ģimenes sagraušana;
• Draudi;
• Tuvu cilvēku apdraudēšana, tai skaitā ar tiem saistītu cilvēku slepkavība, kurā varēja iet bojā viens no šiem cilvēkiem;
• Tuvo cilvēku vecāku psiholoģiska sagraušana pēc manām publikācijām par šo ietekmi;
• Manis slepkavības vai sakropļošanas mēģinājumi pēc publikācijām par šo ietekmi;
• Komunikāciju blokāde un v iltošana;
• Izmantošana par publisku personu, kura uz savu risku publicē svešas politiskas publikācijas.
Savulaik mani piespieda pamest veiksmīgu karjeru informācijas tehnoloģiju jomā, un sākt rakstīt politiskas publikācijas. Pēc tam centās jau iesaistīt politikā gan pie centīgiem “dieva kalpiem”, gan Zatlera Reformu Partijā.
Lai es dzīvotu šādu dzīvi, tika sabojāta mana karjera un personīgā dzīve, un uzspiestas politikas darbības. Rezultātā es paliku bez karjeras un jaunības, jo svarīgāk bija padarīt mani par politiķi. Lai būtu iespējams mani manipulēt, man nav bērnu un ģimenes, esmu izolēts no draugiem un radiem.
Kad, neskatoties uz dzīves aktīvu graušanu, man radās iespēja atgriezties biznesā, vai nodarboties ar kaut ko tādu, kas interesē mani pašu, man izdevās radīt Earth Space Agency projektu, kurš ārzemēs savā nišā sāka gūt ietekmi. Tas nokļuva arī Latvijas presē.
Pēc tam sagrāva manu ģimeni, izolēja no Latvijas sabiedrības, un lika emigrēt, lai arī pieredzējušiem programmētājiem tolaik nebija vajadzības doties peļņā uz ārzemēm.
Mani sāka psiholoģiski apstrādāt un noskaņot pret ASV un Krievijas specdienestiem, jo tie esot īstie vainīgie. Manam dzīvoklim grieza elektrības vadus, sūtīja programmējošas vēstules, zvanīja viņu aģenti. Kad pēc kārtējās vadu griešanas vairākām tantēm nodega televizori, viņi kļuva piesardzīgāki.
Viena organizācija pat sāka mani vervēt un apmācīt, kā taisīt revolūcijas ASV.
Kad neizdevās mani savervēt, notika mēģinājumi sūtīt mani strādāt uz Krieviju, kur es varētu vai nu būt bagāts un ietekmīgs biznesmenis, vai arī godīgs politiķis, kurš uz laiku lauztos pie varas. Pēc pieredzes ar Latviju un ASV bija grūti noticēt, ka es varētu netraucēti darboties biznesā un dzīvot brīvu un laimīgu dzīvi.
Man pat piedāvāja pāris simtu tūkstošu budžetu gadā, lai taisītu sociālus projektus...
Manu Earth Space Agency projektu sagrāva uz gandrīz diviem gadiem. Tika sagrauta mana augošā ietekme kosmosa industrijā. Projekta pamata tēma ir, ka ir jāizgudro kaut ko labāku par raķetēm, un kā to izdarīt. Patlaban projekts ir jau angļu un krievu valodā, un procesā ir tā ķīniešu versija.
Kad manu projektu sagrāva, man lika sākt taisīt “Eiropas Savienības uzlabošanas projektu” brīdim, kad Latvija būs EU prezidējošā valsts. Man būtu jāvada citus Latvijas iluminātus (iespējams, arī Jūs), lai reformētu EU, un nodrošinātu Krievijas un EU pareizu sapludināšanu.
Kad nesanāca mani padarīt par viņu aģentu, mani sāka graut kopā un spiest izdarīt pašnāvību. Tas notika samērā ilgā laika posmā. Ja manā vietā būtu bijis kāds no jums, pēc šādas apstrādes Jūs jau sen būtu pašlikvidējies.
Paralēli pašnāvību tēmai mani sāka regulāri informēt, ka es dzīvoju virtuālajā realitātē, un ka nav ko mocīties, var izvēlēties citu dzīvi. Tika piedraudēts, ka ja nedošos prom, tad mani spīdzinās visu atlikušo dzīvi.
Pēc manas ģimenes izjaukšanas kāds psihologs bija laikam nonācis pie secinājuma, ka es nesadarbojos un esmu dusmīgs, jo viņi izjauca manu ģimeni.
Notika savdabīgi notikumi, lai mani savestu kopā ar kādu jaunu skaistu sievieti, un es nebūtu tik dusmīgs. Izmantojot cilvēkiem nepieejamas tehnoloģijas, mani sapazīstināja ar meiteni, kura ir uz pusi jaunāka par mani.
Tas nozīmē, ka noziegums tika pastrādāts arī pret šo meiteni, jo sākumā viņa negribēja būt ar mani, un viņu piespieda rīkoties pret viņas gribu, ko viņa pati vēlāk arī atzina. Vēlāk arī mani sāka apstrādāt tik pat brutāli kā viņu, un tikai tad es sapratu, ko viņi viņai izdarīja.
Vienā brīdī es sāku publicēt informāciju par to, ko ar mani dara.
Pēc pirmās šādas publikācijas manas draudzenes māti momentā ielika psihoneiroloģiskajā slimnīcā, jo viņa pēkšņi sāka dzirdēt balsis, un kaut kas viņu novēroja.
Uz ielas mani mēģināja sabraukt mašīna, kuru vadīja pēkšņi transā iekritusi sieviete. Viņa mēģināja uz pilnu gāzi braukt manā virzienā pāri ceļa apmalei un zālājam, bet par laimi viņai blakus bija vīrs, kurš rāva viņai laukā no rokām stūri.
Pēc otrajām publicitātes aktivitātēm manas draudzenes māsa nezināma iemesla dēļ nebrauca mājās no skolas ar paziņu mašīnu, kurā viņai bija jābūt, un šajā mašīnā braucošā ģimene gāja bojā.
Noziegumos pret mani piedalījās konkrēti cilvēki, kurus varu uzrādīt.
Detalizētāku notikumu aprakstu var izlasīt publikācijā angļu valodā.
Patlaban mani mēģina iznīcināt. Notiek nepārtraukta psiholoģiska apstrāde un ņirgāšanās, izolēšana no apkārtējiem, tiek sagrautas manas iespējams atrast jaunu darbu, tiek uzspiests izdarīt pašnāvību, tiek uzspiesta pasivitāte, lai izskatītos, ka esmu nomiris dabīgi.
Tiek viltotas un bloķētas komunikācijas – man pēdējo gadu laikā bieži ir zvanījuši savdabīgi krievi un informējuši, ka mani nav iespējams sakontaktēt.
Tā kā mani vervēja uzbrukt gan krieviem, gan amerikāņiem, tad šeit nav vainojama sliktā Krievija, vai sliktās ASV.
Diemžēl es esmu labi apmācīts mobilo risinājumu programmētājs, kas patlaban ir neticami deficīta profesija par algu, par kādu jūs varat tikai sapņot - bez darba nesēž neviens, parasti arī pat ne es. Nodarbojos ar sportu, un man nav narkotisko vielu atkarību.
Dzīves gaitā vairākkārtīgi esmu izgājis psihiatra pārbaudi, nav problēmu strādāt kolektīvos, esmu ļoti daudz vadījis projektus, savulaik esmu pat bijis veiksmīgs start-up kompāniju tehniskais direktors. Visi to nevar, it sevišķi problemātiskās personības.
Es gribu dzīvot un strādāt, un es netaisos izdarīt pašnāvību, vai nomirt aiz pēkšņas neizskaidrojamas depresijas.
Ja es drīz būšu miris, tad vēlos informēt, ka tā būs bijusi mērķtiecīga slepkavība, un es par to esmu brīdinājis iepriekš.
Pēdējā laikā informēju pasaulē populārus medijus un dominējošos specdienestus par šiem notikumiem, lai kāds individuāls specdienests nevarētu atļauties pārāk brutālas metodes pret personu, kura ir cilvēku pusē.
ej un izrij bļodu ar dzimumlocekļiem, nolādēts
bļeģ, dirsa, neaprij visu manu ēdienu
bitch-it summer
Atceries, ka viss ir tikai mirklis. Tu man reiz prasīji, kāpēc es zinot, ka Tu nojaut to, ka neviens negrib ar Tevi būt kopā pa īstam, ar to Tevis daļu, kas laikam ejot nemainās. Tu apsēdies netālu no operas uz zemes celiņa vidū un raudāji. Tev bija piecpadsmit un man septiņpadsmit, un es biju tikai garāmgājējs Tavā dzīvē.
Mistiski, cik viena epizode, viens acumirklis iespiežas atmiņā. Tu biji glīta meitene, lokainiem kastaņkrāsas matiem, tikai patiesi nelaimīga un raudāji skaļi kā bērns.
Es to visu laikam nepateicu vārdos, bet nodomāju - "Maija, celies, Tu būsi sieviete, Tu būsi cilvēks, Tu dzīvosi sevis dēļ, Tu atradīs laimi pati ar sevi un skaisto pasaulē". Kaut praktiski es tikai pieliecos un sniedzu roku, lai Tev vieglāk piecelties. Arī tas Tev bija daudz toreiz.
Mistiski, cik viena epizode, viens acumirklis iespiežas atmiņā. Tu biji glīta meitene, lokainiem kastaņkrāsas matiem, tikai patiesi nelaimīga un raudāji skaļi kā bērns.
Es to visu laikam nepateicu vārdos, bet nodomāju - "Maija, celies, Tu būsi sieviete, Tu būsi cilvēks, Tu dzīvosi sevis dēļ, Tu atradīs laimi pati ar sevi un skaisto pasaulē". Kaut praktiski es tikai pieliecos un sniedzu roku, lai Tev vieglāk piecelties. Arī tas Tev bija daudz toreiz.
Viņai gribējās nebūt. Tā, ka visi pilnībā aizmirstu par viņas eksistenci gan tagadnē, gan nākotnē, gan pagātnē.
Tā, lai viņa nevienam vairs netraucētu. Lai nevienam nebūtu par viņu jādomā vai jārūpējas.
Tā, lai viņa visus liktu mierā un viņu visi liktu mierā. Tā, lai būtu tā, it kā viņa nekad, nekad nemaz nebūtu bijusi.
Viņa saprata, ka kamēr būs cilvēks vai zvērs, vai putns, kāds par viņu domās un tērēs laiku un resursus, lai noturētu savā prātā.
Viņa gribēja būt pilnībā brīva no saistībām ar jebkādu no pasaulēm. Lai nav jāizdara izvēles, lai nav jālemj, jāelpo, jādomā, jāēd un jājūt.
Galvenais šķērslis jau bija viņas pašas ķermenis, kas instinktīvi tvēra pēc gaisa, pat ja viņa centās neelpot. Neēst bija vieglāk un vēdera sāpes ar laiku pārgāja un iestājās halucinācijām bagāts stāvoklis.
Arī ūdeni pirmās pāris dienas varēja nedzert. Diemžēl citi to visu pamanīja un viņai neļāva tā dzīvot.
Ar miegu bija visvieglāk - varēja stundām, dienām negulēt un tādā pusnemaņā kustēties, izbaudot katru brīdi, kad teju, teju noģībt.
Šim visam mēdza nākt klāt alkohols kā papildus efekts. Lai varētu redzēt spožākas halucinācijas. Vai lai vienkārši būtu mazliet citādāk.
Citi cilvēki viņu pārsvarā atstāja vienaldzīgu, bet daži tomēr spēja viņas garstāvokli mainīt, un tiem viņa pieķērās savās domās daudz vairāk kā jebkad sev atļāva.
Tehniski skatoties viņa bija dzīva, kaut drīzāk eksistēja. Un tieši šī eksistence viņai sevī ļoti riebās. Viņai vispār viss, gandrīz viss riebās.
Pašnāvība nebija izeja, tam viņa neticēja. Un tāpēc mocīja sevi tāpat savai nolemtībai.
Tā, lai viņa nevienam vairs netraucētu. Lai nevienam nebūtu par viņu jādomā vai jārūpējas.
Tā, lai viņa visus liktu mierā un viņu visi liktu mierā. Tā, lai būtu tā, it kā viņa nekad, nekad nemaz nebūtu bijusi.
Viņa saprata, ka kamēr būs cilvēks vai zvērs, vai putns, kāds par viņu domās un tērēs laiku un resursus, lai noturētu savā prātā.
Viņa gribēja būt pilnībā brīva no saistībām ar jebkādu no pasaulēm. Lai nav jāizdara izvēles, lai nav jālemj, jāelpo, jādomā, jāēd un jājūt.
Galvenais šķērslis jau bija viņas pašas ķermenis, kas instinktīvi tvēra pēc gaisa, pat ja viņa centās neelpot. Neēst bija vieglāk un vēdera sāpes ar laiku pārgāja un iestājās halucinācijām bagāts stāvoklis.
Arī ūdeni pirmās pāris dienas varēja nedzert. Diemžēl citi to visu pamanīja un viņai neļāva tā dzīvot.
Ar miegu bija visvieglāk - varēja stundām, dienām negulēt un tādā pusnemaņā kustēties, izbaudot katru brīdi, kad teju, teju noģībt.
Šim visam mēdza nākt klāt alkohols kā papildus efekts. Lai varētu redzēt spožākas halucinācijas. Vai lai vienkārši būtu mazliet citādāk.
Citi cilvēki viņu pārsvarā atstāja vienaldzīgu, bet daži tomēr spēja viņas garstāvokli mainīt, un tiem viņa pieķērās savās domās daudz vairāk kā jebkad sev atļāva.
Tehniski skatoties viņa bija dzīva, kaut drīzāk eksistēja. Un tieši šī eksistence viņai sevī ļoti riebās. Viņai vispār viss, gandrīz viss riebās.
Pašnāvība nebija izeja, tam viņa neticēja. Un tāpēc mocīja sevi tāpat savai nolemtībai.
Tas viss sarindojas lēni un skābes pilieniem tekot tieši artērijās. Pa vienam tie gaisā sastingst un aizved tālāk sāpju labirintos. Katrs mazākais piliens iespiežas dziļi zem ādas un izdedzina vēl vairāk. Āda sakropļojas un sūrst, asiņo, limfa sūcas gar rokas aukšdelmu un notek.
Tu vēl turi otrā rokā sveci, rādot man gaismu. Kur gan palikusi līdzjūtība? Vai tāpat kā manas rokas, kas sasietas cieši jo cieši virs galvas, tā ieslogota? Un kājas parafīnā ietītas un karsējoši dedzina. Man nav, kur mukt. Un gaisma tik spoži spiežas acīs. Skābes pilieni pārstāj kairināt ādu, un kliegt vairs nav spēka. Tu redzi, ka es esmu aizelsusies un lēnām noglāsti mani, tikai lai pēcāk iesistu pliķi tieši sejā.
Dieva sods pār tiem, kas nejūt un negūst baudu no savām sāpēm. Tie par trulu, lai atvērtu ņiebura malas un uzgultos adatiņu gultai. Tie cenšas dzert, smēķēt un aizmirsties. Izraut acābolu un ļaut paskatīties uz sevi no malas? Vai tas kādu būtu glābis? Vai kādu ar pletni noglāstīt līdz brīdim, kad cilvēks jau kliedz pirms sitiena, refleksīvi, vai tā ir pēdējā instance, ar ko ārstēt?
Bija dzelzs jaunavas un spāņu zābaki. Un vēl verdoša ūdens ietaises, ko ievietot vajadzīgajās vietās. Pārskatīties ielejot ūdeni citā caurumā nevar - viss, kas dara sāpes, ir labs.
Runa jau ir tikai par psiholoģisko noturību. Un reakciju. Vai tās neesamību. Ja griba ir atriebties, tad atriebe ved pie jaunas atriebes un Tu pati reiz kļūsi par sadisti, mana dārgā. Ja vēlme ir pieķerties un kļūt atkarīgai no sāpēm, tad mūžam kā izsalkusi kuce Tu staigāsi, meklējot īsto saimnieku, kas pabarotu Tevi.
Nav nekādu pareizo izeju, nekāda Dieva debesīs, kas nestu sodu pār varmākām. Un nav arī Dieva virs zemes. Vispār nekā nav - Tu esi viena šai pasaulē, un visi labvēļi to izmanto, pierādot, ka vienīgā Tava vērtība ir Tavs dzimums, kas, kā zināms, ir vājāks, tāpēc paverdzināms un izkalpināms.
Mana mīļā, Tu gribi izeju, ja tās nav? Izeja ir ieejā, skaistums nāk no Taviem sārtajiem vaigiem, kas satumst, kad izvelku siksnu un Tu notrīsi gaidās. Vai tad vēl vairāk var ko gribēt šai pasaulē, kā kādu, kurš Tevi mīlētu tik ļoti, ka atdotos Tev ārprāta lēkmēs, Tevi nomokot arī līdz tādām?
Vislieliskākie orgasmi ir aiz sāpju sliekšņa, un Tu atmosties katru reizi kā jauna piedzimusi. Lai atkal justu, smaidītu un kautri paceltu acis uz mani.
Man ar Tevi ir atkarību izraisošas attiecības, mēs varam tikai kopā. Ja man nav spēka, Tu tuvojies man no virtuves durvīm, kaila un sārta, ar viskiju un ledu. Tik ļoti Tu mani gaidi mājās. Lai es novilktu kurpes pēc garas darbadienas un kaut mazliet pieskartos Tev. Vienīgi un tieši Tev, mana dārgā.
Tu vēl turi otrā rokā sveci, rādot man gaismu. Kur gan palikusi līdzjūtība? Vai tāpat kā manas rokas, kas sasietas cieši jo cieši virs galvas, tā ieslogota? Un kājas parafīnā ietītas un karsējoši dedzina. Man nav, kur mukt. Un gaisma tik spoži spiežas acīs. Skābes pilieni pārstāj kairināt ādu, un kliegt vairs nav spēka. Tu redzi, ka es esmu aizelsusies un lēnām noglāsti mani, tikai lai pēcāk iesistu pliķi tieši sejā.
Dieva sods pār tiem, kas nejūt un negūst baudu no savām sāpēm. Tie par trulu, lai atvērtu ņiebura malas un uzgultos adatiņu gultai. Tie cenšas dzert, smēķēt un aizmirsties. Izraut acābolu un ļaut paskatīties uz sevi no malas? Vai tas kādu būtu glābis? Vai kādu ar pletni noglāstīt līdz brīdim, kad cilvēks jau kliedz pirms sitiena, refleksīvi, vai tā ir pēdējā instance, ar ko ārstēt?
Bija dzelzs jaunavas un spāņu zābaki. Un vēl verdoša ūdens ietaises, ko ievietot vajadzīgajās vietās. Pārskatīties ielejot ūdeni citā caurumā nevar - viss, kas dara sāpes, ir labs.
Runa jau ir tikai par psiholoģisko noturību. Un reakciju. Vai tās neesamību. Ja griba ir atriebties, tad atriebe ved pie jaunas atriebes un Tu pati reiz kļūsi par sadisti, mana dārgā. Ja vēlme ir pieķerties un kļūt atkarīgai no sāpēm, tad mūžam kā izsalkusi kuce Tu staigāsi, meklējot īsto saimnieku, kas pabarotu Tevi.
Nav nekādu pareizo izeju, nekāda Dieva debesīs, kas nestu sodu pār varmākām. Un nav arī Dieva virs zemes. Vispār nekā nav - Tu esi viena šai pasaulē, un visi labvēļi to izmanto, pierādot, ka vienīgā Tava vērtība ir Tavs dzimums, kas, kā zināms, ir vājāks, tāpēc paverdzināms un izkalpināms.
Mana mīļā, Tu gribi izeju, ja tās nav? Izeja ir ieejā, skaistums nāk no Taviem sārtajiem vaigiem, kas satumst, kad izvelku siksnu un Tu notrīsi gaidās. Vai tad vēl vairāk var ko gribēt šai pasaulē, kā kādu, kurš Tevi mīlētu tik ļoti, ka atdotos Tev ārprāta lēkmēs, Tevi nomokot arī līdz tādām?
Vislieliskākie orgasmi ir aiz sāpju sliekšņa, un Tu atmosties katru reizi kā jauna piedzimusi. Lai atkal justu, smaidītu un kautri paceltu acis uz mani.
Man ar Tevi ir atkarību izraisošas attiecības, mēs varam tikai kopā. Ja man nav spēka, Tu tuvojies man no virtuves durvīm, kaila un sārta, ar viskiju un ledu. Tik ļoti Tu mani gaidi mājās. Lai es novilktu kurpes pēc garas darbadienas un kaut mazliet pieskartos Tev. Vienīgi un tieši Tev, mana dārgā.
veilings