▲

Bija svētdienas rīts. Pulkstenis varēja būt astoņi vai deviņi, bet tas nav svarīgi. Noteikti nav. Brūss pamodās labi izgulējies un pārsteigts, ka pat svešās mājās jūtas tik labi. Tapetes ar zvaigznītēm mirdzēja, un platā gulta bija ļoti ērta. Sajūtas fantastiskas – Tevi atstāj aiz durvīm paša vecāki, bet gādīgā draudzene ar prieku uzņem ciemos! Bet ir taču Ziemassvētki, brīnumu laiks, kad cilvēku gaišums pārmāc mieles, un melnās atmiņas piemirstas kaut uz brīdi. Pirmie Ziemassvētki kā pasakā, nodomāja Brūss un nemaz negribēja celties. Nav taču kur steigties.

Re, tur jau viņa klauvē, laikam nojauš, ka esmu augšā, rūpējas. Kur gan tik labi cilvēki rodas! Kopš senajiem skolas gadiem pagājis krietns laiks, un tagad vien dažas nedēļas kopš atkal satikāmies. Nu jau kā pieauguši cilvēki ar atbildību, nezināmo pagātni un trauksmaino nākotni.

-Brūs, ko Tu vēlētos brokastīs? Mājinieki jau augšā, Tu tik te guli kā gurdens lācis migā.
-Es? Ko? Labrīt! Uztaisi man kaut ko, vienalga ko. Vispār ļoti mīļi no Tavas puses, tik tiešām. Uztaisi man omleti varbūt, nebūs ilgi jāgatavo.

Samanta nokāpa no jumta istabiņas pa kāpnēm un centās nedomāt par to, kas varētu notikt pēc dienas vai divām. Galu galā viņa bija tā, kura uzaicināja Brūsu svinēt Ziemassvētkus kopā ar viņu un viņas ģimeni. Nevarēja jau zināt, ka Brūsa tēvam uznāks melnie, un tagad viņai jābūt par mājasmāti. Nevarēja zināt, ka Brūss ir aizrāvies ar dzīves jēgas meklējumiem tikpat ļoti kā viņa. Kaut kurš gan jaunībā nav nosēdējis visu nakti pie vīna glāzes debatējot, vai šī dzīve ir vienīgā, un ja ir, vai mēs neesam jau kaut ko palaiduši garām. Savādi būtu, ja viņa būtu Brūsu ieinteresējusi, jo kas tad viņa vispār ir – jauna sieviete ar dīvainu dzīves pieredzi, ko lielākā daļa uzskata par mazliet ķertu. It kā jau raganas ir pastāvējušas vienmēr, un garu piesaukšanu cilvēki ir praktizējuši, bet mūsdienās šīs lietas tiek vērtētas starp baisi un nenopietni. Īsta ragana informācijas laikmetā? Nu nestāstiet niekus! Gari, kuri neatstājas, kamēr tiem nepielabinās? Vecu sievu runas, nekas vairāk. Tā prātuļodama Samanta sasita trīs olas un uzlika vārīties ūdeni tējai. Tomēr arī ap pašu Brūsu vijās noslēpumainības plīvurs, jo skolas gados viņš bija izteikts klusais zēns, bet tagad viņš dzied, nodarbojas ar sportu, un teoloģija ir viņa kaislība. Tik netipiski divdesmitgadniekam. Lai gan tāds jau tādu atrod.

-Labrīt visiem! Samant, paldies. Ļoti jauki, izskatās garšīgi, laikam omletes gatavot Tu māki.
-Nu kā tad citādi!. Kādu tēju Tev?
-Piparmētru, tikai piparmētru. Tā ir mana tēva iecienītā garša, un tā ir viena no labākajām lietām, ko es paspēju no viņa aizgūt.
-Sēdies tur, vai tālāk, kā ērtāk, jūties kā mājās. Vispār, kā izgulējies? Mums te parasti ir ļoti mierīgi, bet Tev šī tomēr ir sveša vieta.
-Ļoti labi. Tā gulta ir tik ērta, ka es viņu varētu ņemt līdzi.
-Tev olas ar maizi vai bez?
-Bez. Es aizdomājos par Tevi un sapratu, ka Tu droši vien esi īpaša, ja jau Tava vecmāmiņa, pat mirusi būdama, spēj Tev dot padomus un Tu viņus uzklausi.
Samanta gardi pasmejas un nogroza galvu.
-Neko Tu, Brūs, neesi sapratis. Tas notika pa īstam. Ja es nebūtu izglābusi omītes mantas, mani mocītu murgi vēl gadiem, esmu droša. Tu jau vari man neticēt, man jau sen ir vienalga, ko cilvēki par mani domā. Es zinu, ka atrod, kurš meklē, un no patiesības nav jākaunās.
-Es taču ticu Tev! Visādas lietas jau pasaulē notiek. Es dažreiz arī iedomājos, ka spēju lasīt cilvēku domas, kaut ja gadās, tad tās droši vien ir sagadīšanās.
-Ko mēs varētu tagad pasākt? Pabrokastojuši esam. Man būtu suns jāizved laukā. Vecajai sunei kājas gluži tuklas, nava vairs gals tālu, bet acis vēl spožas un raugās tālumā.
-Var jau iziet, Tev taču apkārt te ir upe un niedru lauks, būs kur zvēram izskrieties.

Brūss un Samanta izgāja laukā, dzestrajā svētku rītā, un siltāk satuntuļojās. Sune tecēja blakus un bezjūtīgi valstīja asti. Niedru lauks bija aizsalis, un šur tur peļkes čurkstēdamas lūza zem gājēju svara. Šķiet, laikam nebija nozīmes, jo visi bija apmierināti vien ar to, ka ir šeit un tagad, dzīvi un veseli. Daba bija paņēmusi trīs būtnes zem sava spārna, un tās vairs neuztraucās, kur vējš viņas nes.

Pēc krietna brīža Brūss ierunājās: “Man laikam drīz būs jābrauc. Es jau tā jūtos neērti. Mēs satikāmies vakar pēcpusdienā, lai kopā atpūstos Ziemassvētku noskaņās, bet tad tā sanāca ar manu veco, un es paliku pie Tevis pa nakti, man tiešām jāatvainojas. Tā nebija runāts.”
-Ko Tu! Nieki. Bija patīkami Tevi atkal satikt. Nav jau man daudz to garīgo draugu, ar ko es varu runāt par visiem tiem mistiskajiem gadījumiem. Tu vismaz mani uzklausi un centies saprast, kas un kā bija.
Brūss gan bija citās domās. Viņa pieklājība lika viņam justies dikti neērti par to, ka viņš bez brīdināšanas palicis pa nakti pie ļoti senas skolasbiedrenes, par spīti visiem signāliem, ka viņa nemaz neņem ļaunā. Samanta nodūra galvu. Laiks iet, un nekur nav miera, kā vien te, laukos. Pilsēta ar savām izklaidēm un kņadu šķiet tik garlaicīga, salīdzinot ar mežu, klajumiem un upi, kas vienmēr mainās. Tā ir tāda trula sāpe, kad Tu zini, ka nekad nebūs tā kā tagad.

Ap vienpadsmitiem Brūss aizbrauca. Ar vilcienu pilsētas virzienā. Devās savās gaitās, teicās vēl citus ļaudis apsveikt Ziemassvētkos. Mājas dzīve atgriezās ierastajās sliedēs, un par vakardienas svinībām liecināja vien nemazgāto trauku kaudzes un radinieku čalošana par to, kā bijis citu gadu svētkos. Samanta pārcilāja savas grāmatas, kārtoja istabu un apsēdās pie loga padomāt. Nav zaļas zāles bez baltās segas ziemā, nav prieka bez bēdu. Un visam reiz pienāk gals.

Brūss vēroja mauriņus un pļavas, kas vijās nebeidzamās lentē aiz vagona durvīm. Jau atkal viņš atgriežas mājās, vietā, kur viņa ir tik maz. Vietā, kur viņš nejūtas piederīgs, jo pats sevi uzskatīja par dzīves staigātāju – kur viņa cepure, tur viņa mājas. Iepriekšējo dienu notikumi aizsteidzās tālumā, un acu priekšā pazibēja kas senāks un smeldzīgāks. Viņš, Brūss, lepnais kaķis, taču vairs neskaitījās viens. Viņam bija Nastja. Lai arī kā viņš ienīstu salkanos stāstus par romantiku un otrajām pusītēm, Nastjas dēļ viņš bija ar mieru tēlot donžuānu. Šī meiča bija brīvību alkstoša kā viņš, kā zirgs, kurš pavasarī aizmucis no ganībām un nezin kur diet. Ieskrējusi dzīves stepē bez padoma.

Nastja bija īpaša meitene, viņa nebija vietējā. Viņa nebija augusi pilsētas mūros, nebija padevusies šaurībai un stresam, kas kā sērga bija pārņēmusi metropoli. Nastja nebēdnīgi mēdza tērzēt ar govīm, zirgiem un visu dzīvo, kas viņai apkārt bija. Dabas bērns, kuru dzīve tomēr iesprostojusi pilsētā. Mežone ar intelektu, kas kā indiāņu vecajai sievai paaudžu gaitā nodotā mācība rāda ceļu purva vidū, un intuīciju, kas nepieviļ pat nakts tumsā. Tomēr Nastjai piemita kāds trūkums. Viņa pārāk dzīvoja pagātnē, tīrumos un mežos, kur pagāja viņas bērnība. Nav tādas vietas, kā pagātne. Nav tādas ilūzijas kā saulaina nākotne. Skarbā realitāte Nastjai skrāpēja un koda kā traka vilcene, ko muļķa cilvēks cenšas pieradināt. Nastja cieta no nebrīvestības.

Jā, ko gan tagad varētu darīt Nastja? Droši vien ir aizbraukusi uz laukiem, jo šīs svētku brīvdienas taču ir kā dāvana pēc darba un rutinētās ikdienas. Lai arī Brūss zināja, ka Nastja nepārdzīvos, ja viņš viņai nepiezvanīs un neatgādinās, ka ir brīvdienas un ka būtu labi pavadīt tās kopā, tomēr dziļi sirdī viņš saprata, ka tieši no tādām mazām lietām rodas mīļums divu cilvēku starpā.


-Sveika, Nastja! Zini, kas zvana?
-Bet protams! Kurš tad cits varētu par mani atcerēties pēcsvētku svētdienas rītā!
-Kā tad Tu pavadīji vakaru? Eglīte bija? Tikai ģimenes lokā svinēji?
-Mums te, šai lauku miestā, balle bija. Kas tad tur daudz – jaunieši no šīm un tām mājām, un tad vēl vecie sanāca, lai padziedātu līdzi un palustētos. Kā jau parasti. Gan jau, ka Tu
atceries – man tie svētki bijuši, nebijuši. Ka tik ārā, ar suņiem izskrieties, bērīti apmīļot, tas viss, lai sirdī guntiņa degtu.
- -Ko tad Tu plāno darīt, līdz jaungadam pa laukiem vien? Es jau varētu aizbraukt pie Tevis, ja vēlies.
- -Es nezinu vēl. Varbūt gribēšu būt viena. Cik tad daudz atlicis – janvāra pirmajā nedēļā jau atkal darbs. Katrā ziņā sazvanīsimies.
- - Labi, tad atpūties kārtīgi. Skūpstu, č- au.

Brūss nospieda mobilā pogu un pasmīnēja. Brīvās attiecības. Mjā, mēs dzīvojam divdesmit pirmajā gadsimtā, un daudzas tradīcijas zūd. Sievietes cīnās par savām tiesībām, kuras pašas sen jau brīvprātīgi atdevušas, sper pirmos soļus iepazīstoties un klaji melo, ka ģimene viņām nav prioritāte. Pārmaiņas notiek tik strauji, ka laulības kā stabilas nākotnes pamats var pazust, un tad emancipētās sievietes piecdesmit gadu vecumā varēs appludināt avīzes ar iepazīšanās sludinājumiem. Brūsu šīs pārdomas uzjautrināja, jo viņš zināja savu vērtību, kā arī to, ka dabā tā ir iekārtots, ka viena no sieviešu laimēm ir bērni, tāpēc viņš varēja pasmieties par ballīšu karalienēm, kuras trīsdesmit gados spītīgi turpināja ģērbt to pašu, ko būdamas padsmitnieces.
Nastja par bērniem nemaz negribēja dzirdēt. Viņai tik darbs, lauki un atpūta. Nu jā, un Brūss kaut kur laikam trešajā vai ceturtajā vietā.

Pats Brūss bija no aristokrātu dzimtas. Lai arī cik dīvaini tas nebūtu, viņš jutās kā angļu augstmanis, kurš izrauts no kādas 18. gs. grāfistes un iemests iznireļu sabiedrībā. Un, godīgi sakot, no Brūsa viedokļa, 21. gadsimtā. liela daļa cilvēku bija padibenes, jo viņiem bija vulgāras manieres un dzīvnieciskas tieksmes pēc varas un naudas. Nauda – tas nav slikti, bet ja Viktorijas laikā vīram piederēja muiža un viņš varēja atļauties pāris sulaiņu, ar to pietika labai dzīvei. Turpretī tagad villas tiek celtas cita pēc citas, un jēgas nekādas. Vienam cilvēkam trīs guļamistabas nevar būt vajadzīgas!
Brūss bija intelektuālis un augsti vērtēja mākslu, centās ikdienas vidi padarīt estētisku. Viņam piemita gaume un pedantisms, kaut par izteiktu švītu viņu nosaukt nevarēja. Ar šādu komplektu nebija viegli dzīvot straujajā tagadnē, bet biznesā Brūsu cienīja par punktualitāti un godīgumu, un sabiedrībā, kur visi centās būt kopti, gudri un smalki, viņš iederējās lieliski.