krēpjlācis [entries|archive|friends|userinfo]
krēpjlācis

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

šodienas sapnis [Jan. 13th, 2014|06:59 pm]
[Tags|, , , , ]
[mood |izpists]
[music |Gazelle Twin - When I Was Otherwise]

tā kā šobrīd ir sesija un darbs ir offā, un man ir gigdeprs, rīta modinātāju izslēdzu un devos nākamajā gulējienā līdz pēcpusdienai. tās sapni es atceros.

es it kā braucu ar 11. tramvaju uz manu bijušo skolu Vecrīgā (vietas ir ļoti labi atpazīstamas). kad braucu garām Dzirnavu ielas pieturai, tur bija kaut kāda milzīga protesta akcija, likās, ka kaut kas pret vardarbību pret dzīvniekiem, atpazinu arī dažas pazīstamas sejas. tomēr tramvajā iekāpa onkulis ar izdedzināto seju (kurš agrāk bieži vien bija redzams staigājot Vecrīgas tuvumā realitātē), kurš šoreiz kaut kā ļoti smirdēja (es sapnī jutu to smaku). es atcerējos, ka biju bijis protestā pret zvēriņu izmantošanu it kā iepriekšējā dienā (sapnī), un turpināju braukt, man bija jāsteidzas uz skolu. pie Ekonomikas (tagad arī Filozofijas, lol) fakultātes es, kā jau pēdējā laikā esmu diezgan lēns irlā*, sāku sapnī lēnām ģērbties (biju tramvajā novilcis jaku, cepuri, šalli, cimdus, džemperi).

kamēr ģērbos, tramvajā iekāpa kādi četri policisti. viena no tiem bija diezgan skaista sieviete, un viņa sāka ar mani runāt. es arī viņai atbildēju, viņa prasīja 'vai tur tagad tas vegānu protests notiek?' es teicu 'jā, laikam jau, bet es jau vakar tādā vienā piedalījos'. tad, kamēr durvis vēl bija vaļā, tramvajā iekāpa Susis (ko vakar nejauši satiku irlā savā vienīgajā gājienā ārpasaulē, un kurš man iedeva ēdamu kastani, ļoti garšīgs bija, paldies Susim) un skaidroja man un policistei, ka, jā, tur bija jauns pikets pret kažokzvēru izmantošanu, kurā piedalījušies vairāk nekā 500 cilvēki, Susis bija ļoti smaidīgs. bet tad Susis nozuda, tramvaja durvīs aizvērās, un es sapratu, ka būs uz skolu jāskrien no Merķeļa ielas pieturas. policiste novilka savu formastērpu un bija tādā pieguļošā, melnā kleitā. viņa teica 'skaties, kāda šodien tomēr skaista, pavasarīga diena. solīja taču, ka būs baigā ziema.' es biju nedaudz samulsis, jo man ļoti patika policiste, bet mani biedēja tas, ka, kā jau parasti, sabiedriskajā tranportā citi var dzirdēt mūsu sarunu. es teicu 'jā, tagad gadalaiki ir pārbīdījušies' un piebildu 'tev ir ļoti skaista kleita, šodien labi izskaties'. policiste sāka smaidīt, bet tajā brīdī pie tramvaja ārdurvīm pieleca klāt mana māsīca no Norges (kura irlā tagad kaut kad ir Latvijā) un sāka runāt no sākuma ar mani, bet pēc tam izrādījās, ka viņa pazīst arī policisti. viņa kaut ko prasīja par to, kā man iet, vai viss labi, vai esmu atkal vitāls un enerģisks. es teicu, ka varētu iet labāk, ka nebiju braucienā kopā ar viņas draugu, kaut ko par māti, utt. policiste prasījai māsīcai, kā mēs viens otru pazīstam. tad es vizualizēju galvā feisbuku, kurā man un policistei būtu divi kopīgi draugi - mana māsīca un vēl viens cilvēks (pilnīga beztēma).

ļoti ātri pienāca Merķeļa iela, es noskūpstīju policisti uz lūpām un pateicu 'Atā, tiksimies!', izlecu pa tramvaja durvīm un skrēju uz skolu, ik pa laikam skatoties pulkstenī (bija 8.53, skolā bija jābūt tieši 9.00). es biju uztinis cigareti, bet, līdzīgi kā pēdējā laikā man kaut kas irlā ar tām neveikls notiek, visas cigaretes sastāvdaļas izkrita pa Krišjāņa Barona ielu - filtrs, papīrītis, tabaka. es skrēju pakaļ tabakai un paņēmu to rokās - bet tā bija kā kopā salipusi, ļoti tumši melna, bieza viela.

*irl - realitāte (pretstats url)
link10 comments|post comment

sapņi [Mar. 28th, 2013|11:00 am]
[Tags|, , , , , , , ]
[music |Grimes - Genesis]

kopš mēģinu atiet atpakaļ kaut cik normālā diennakts ritmā (un tiešām arī mostos pirms deviņiem, ne īpaši izgulējies gan), sapņi ir kļuvuši diezgan ārprātīgi.

pirms pāris dienām bija tā, ka, it kā normāla diena, eju uz lekcijām (atbilstoši tam, kā tās notiek realitātē). bet lekcijas notiek pie Kronvalda parka. ir ļoti saulains un es tur sēžu ar kaut kādām meitenēm, kas nemaz nav no mana kursa. mēs dzeram karsto šokolādi un īpaši neklausāmies lektorā, kas gan man arī nav zināms. pēc lekcijas beigām visi izklīst un es saprotu, ka ir 14.00 un līdz 14.30 man jāpaspēj ar riteni nokļūt līdz fakultātei maskačkā. es sāku braukt uz turieni, izbraucu cauri Centrāltirgus rajonam, bet kaut kā lēni kustos uz priekšu. visa apkārtne mainās. pēc kāda laika redzu, ka kreisajā pusē parādās jūras mala. es iegriežu pa kreisi, man šķiet, ka braucu pareizajā virzienā, lai gan zinu, ka braucot uz faku man nevajadzētu nogriezties. tad tur ir tāds piejūras celiņš, pa kuru es sāku braukt. kaut kāds pensionārs uz mani krata ar pirkstu un bļauj, ka tas ir bīstami, bet es turpinu braukt. drīz es braucu pa pavisam šauru celiņu, abās pusēs jūra. kad saprotu, ka drīz vairs nebūs iespējas apgriezties, tomēr sāku braukt atpakaļ. izbraucu kaut kādā lielveikalā, kur ir pārpildīts ar cilvēkiem. izbraucot redzu savu tēvu, it kā mēģinu aizbraukt līdz viņam, bet netieku klāt. esmu nomaldījies, mēģinu atrast ceļu, pēkšņi tik iešām izbraucu uz Kalna ielas. bet Kalna iela ir riktīgi apaugusi - ielas vidū aug koki un krūmi, viss zaļo, saule spīd. pēkšņi es saprotu, ka lekcija, uz kuru es braucu, nemaz nenotiek. tā ir lekcija, kas notika pagājušajā semestrī, kamēr es biju erasmusā (vienīgā, kuru es kārtoju, un kurai man vēl līdz šī mēn. beigām jāiesniedz eseja), un man uz tām lekcijām nekad nav bijis un nekad nebūs jāiet, turklāt, visticamāk, ka tādas arī vispār nav. es saprotu, ka viss mans ceļš ir bijis absolūti bezmērķīgs. es atrodos šajā saulainajā, zaļojošajā vietā pilnīgi bez jebkāda mērķa, man ir reibonis, čivina putni, tālumā es dzirdu neesošās jūras šņākoņu.

šonakt es biju kaut kādā it kā kosmosa kuģī, kurā man bija jāveic kaut kāda slepena misija. mana (laikam) sabiedrotā bija viena mana pamatskolas klasesbiedrene, ar kuru mums laikam arī bija kaut kāda it kā romantiska saistība (man viņa realitātē besīja). šo sapni ne pārāk labi atceros, atceros, ka tur bija ļoti daudz logu un es skraidīju apkārt un kaut ko meklēju. tas kuģis karājās gaisā, bet aiz logiem viss bija tāds... violets. es atceros tikai to momentu, kad pie manis atnāca mana ex-klasesbiedrene un piedāvāja sadarbību. viņa bija tērpta tādā melnā kostīmā un viņai bija skaista pistole. es no sākuma viņai absolūti neuzticējos, bet vēlāk mēs jau divatā skraidījām un šāvām sliktos. bet tie sliktie bija ļoti nepatīkami. kad es uz viņiem paskatījos, man palika ļoti nelabi. ar iepriekšējo sapni šo vienoja tas, ka arī te es vienā brīdī apzinājos to, ka man nav nekāda mērķa. es skraidu pa to kuģi kā lohs un kāds man ir iestāstījis, ka man ir jādabū kaut kas no turienes. man bija arī kaut kāds paņēmiens, kā es tiem briesmoņiem tēloju savējo. bet es sapratu, ka īsti nezinu, kas man ir jādabū, kāpēc man tas ir jādabū. un vēl es arī nezināju, kā es vispār varēšu tikt no tā kuģa prom.
link1 comment|post comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]