| saldais ēdiens |
[Feb. 3rd, 2018|08:33 pm] |
| [ | music |
| | Tool - Hooker with a penis | ] |
izdomāju atzīmēt dzimšanas dienu ar ģimeni. kā saldo vienmēr vajagot torti. es gan atļāvos izdomāt, ka šogad uztaisīšu karsto saldējumu. sanesu sastāvdaļas depresīvajā ģimenes dzīvoklītī, sāku taisīt. viss izdevās, izņemot to, ka dažām saldējuma bumbām nav perfekti apaļa forma, līdz ar to tur sliktāk ir pielipusi saberztā kukurūza, līdz ar ko ir iespēja, ka, metot bumbas eļļā, saldējums pa nelielajiem caurumiem izlīs eļļā un nekas nesanāks. paprasīju vecmammai, vai viņai nav saldējuma karote, uz ko viņa no sākuma atbildēja, ka nav, jo viņa tādus mēslus netaisot. kas, nevar normāli torti ēst. nē, cep saldējumu, kas tas par vājprātu. pēc tam tomēr saldējuma karote atradās, bet tad viņa saprata, ka izmantoju lauku olas, kuras nav ĪSTĀS lauku olas, tātad no tām visi saldējuma ēdāji saslims ar salmonellozi. tad sekoja tracis par to, ka man ir nedēļu (!!!) iepriekš vajadzējis nopirkt proper lauku olas, kā arī visas pārējās sastāvdaļas. un ka tas, ko es jau esmu uztaisījis, vispār viss ir jāmet ārā.
nu, es pāris bumbiņas ar upeņu mērcīti jau apēdu, tā kā ceru, ka tuvākajās stundās nomiršu no salmonellozes un tā, ka mani vecāki un vecvecāki ir idiotu bars, kuru spējās ir bijis vai nu nelikties par mani vispār ne zinis, vai arī autoritāri kontrolēt līdz beidzamajam un ieviest visas tās morāles traumas, kuru dēļ mans ķermenis ik dienas ir kā pārvilkta stīga, sāp galva un es nespēju ne funkcionēt, ne arī veidot attiecības ar citiem cilvēkiem. |
|
|
| path dependence |
[Jan. 21st, 2014|05:11 am] |
visu laiku domāju par to, ka ja tā joprojām būtu, tad būtu baigi labi, bet tad aizdomājos dziļāk un saprotu, ka, iespējams, nemaz tik labi nebūtu. tomēr atmiņā stāv kaut kas pozitīvs, tāpēc liekas, ka šī brīža apstākļos mīnus sāpes tas būtu labi, bet tad saprotu, ka nekad jau nevar zināt, kā tas tādā gadījumā izvērstos, jo lietas, ko es daru tagad, taču ir atšķirīgas no lietām, ko es darītu, ja kaut kas būtu noticis citādāk. es arī nesaprotu to path dependence - kāpēc tas ir tik ļoti svarīgi? vai es (mēs) ejam uz kaut kādu mērķi, vai arī visa dzīve ir viena nebeidzama path dependence, ti, haotiska notikumu virkne, kurā katrs notikums noved pie arvien gļukainākiem notikumiem un arvien sapistāka kopējā scenārija. kaut gan laikam jau tad tur nebūtu scenārijs, jo scenārijam taču ir jābūt iepriekš uzrakstītam, ne? |
|
|