|
Nov. 27th, 2019|12:21 pm |
1)vairums kristiešu jau arī tic predestinācijai, bet, kā pareizi norādi, uz 75%, nevis 100 (kas būtu kalvinisms). luterāņu pozīcija ir paradoksāla - protams, ka visu izlemj un nosaka Dievs, un ka cilvēks neko, lai gan, piemēram, rodas ilūzija, ka es varu izvēlēties, piemēram, klausīties vai neklausīties Dieva vārdu (kurš tad tālāk ar mani dara savu darbu). tiesa, retrospektīvi (un to pat apstiprina daudzi katoļi, kuri ar darbošanos un izvēlētiem gribas aktiem mēģina "iegūt" pestīšanu) vienmēr nākas atzīt, ka "tas viss bija Dievs", ne jau es.
2) piedod, nerakstīju par tavu ticību, neesmu siržu tiesnesis, tas "es neticu" bija domāts poētiskā es formā. bet interesanti, ka tomēr kaut ko personīgi atklāj - daudzi labi katoļi (neesmu katolis) standartā zaudē ticību ap 14-15 gadiem, tad atgūst ap 30-35, varbūt 40.
3) pat ja es būtu konkrēti runājis par tevi, protams, es nezinu un nekad nevarētu zināt, vai tu tiksi pestīts. tas ir tikai Dieva rokās. sk. kaut vai gadījumu ar Jēzum blakus krustā sisto bandītu, kurš īsi pirms nāvis ticēja Jēzum, un līdz ar to iemantoja valstību. cilvēku iekšējības dziļumi ir tik apslēpti un neizdibināmi, ka citi kristieši par it kā vēl neticošo pestīšanu var tikai lūgt Dievu. luterāņi, atsaucoties uz Jesaju, bieži saka, ka D. vārds nekad neatgriežas un nekrīt tukšā, tas vienmēr paveic kādu darbu - ja esi bijis baznīcās uz dievkalpojumiem koncertiem, kāda kripata Vārda jau iekrīt apziņas dziļumos, pat ja neartikulēti.
bet runa tiešām bija par akadēmisko teologu problēmu, uz ko nevienam nav īstas atbildes, pat radikālā kalvinistu predestinācionisma - jo bībelē ir kaudzēm gadījumu, kad kāds deus ex machina tiek pestīts, tam tiek apsolīta valstība, bet citi, piemēram, Jūda - pat ja viņš bija apustulis, pat ja it kā ticēja Jēzum - bezmaz vai nolemti iet pazušanā. |
|