Rudens skaists. Vējš koku kailajos zaros, manā šallē, putekļos ielas malā.

Aukstums palien zem mētelīša īsa, bet tomēr, bet tas tik tā - klusumā.
Acis karsē sirdsritms, asaru jau nav, bet ir tik skaisti, skaisti un silti.
Vējš uzpūš nobrūnējušai lapai, zeķei manā kurpē, atnes smaržu un prieku manās skropstās!

Es gribu savādāk! iekliedzas rokas un norauj cimdus, lai vējš tās kutina!
Ir tik skaisti manā sirdī. Un kāpēc gan ne?!

Rudens.