Uz lodžijas pirmās kāršpupu pākstis jau šķinamas, bet es nevaru iziet, jo jāstaigā pusplikai, lai gaiss dziedētu nobrāzumus.
Skaidrs, ka plecs biedēs ļaudis vēl visu vasaru, iespējams, ka paliks "baltie tetovējumi" uz mūžu. Tagad, kad viss piedzīvojuma adrenalīns izgājis, man beidzot no tiem pušumiem kļūst nelabi. Sāpīgi un pretīgi. Gaidu, kad jēlums uz pleca apvilksies. Un naktīs ciešu, jo nobrāzta tieši iemīļotā kreisā puse, nevaru uz tā sāna gulēt...
Vedu no rīta P uz dārziņu, kliboju pa ciemu, un visi, kuriem nebij slinkums, apjautājās aiz ko es tā.
Toties A labi parāda, pēc kādas "cepures" viņu noskatīju - tieku lolota un sargāta. Ēst pagatavo, našķus piegādā, par P parūpējas, matus man izmazgā un bizē sapin, brūces kopt palīdz un augus aplaista. Naktī baidās grozīties, lai man pāri nenodarītu. Jā, mīlestība nebija vienīgais, kas man bija svarīgi.
|