Staigāju šodien dienvidū pa dzimto mazpilsētu, jūtoties savas mantiskās nožēlojamības lielākajā nožēlojamībā.
Iestaigāšana šādās tādās vietās un tā, visā savā būtībā cerot tik uz vienu, lai nesatieku nevienu bijušo klasesbiedru.
Nesatiku. Fū...

Bet nu apģērbs man nudien bija nožēlojami nožēlojams. Kas nu no vecajām drēbēm pa vecāku māju salasāms, bezgala bezsakarīgas pabalojušas tumšās krāsas un pairuši diegi.
Tiešām pēdējais laiks sākt strādāt un pelnīt naudu.