Lai arī apkārt ir cilvēki, kuri agrāk un vēl agrāk savus bērnus pārliek naktsmiegā uz atsevišķu istabu (un es nenosodu), es vēl labu laiku P paturēšu sev tuvumā.

Šonakt divreiz priecājos, ka viņa guļ rokasstiepiena attālumā, jo viņa miegā sāka vemstīties un tajā laikā vēlās uz vēdera. Cēlu viņu sēdus, bet bija jātur, jo P cītīgi centās tikt atpakaļ guļus uz punča un degunu spilvenā. Kas būtu, ja manis nebūtu blakus?

Vispār nesaprotu, kas mazajai meitai bija ar to vemšanu uznācis, jo tas bija nevis no augšēja kairinājuma (kā puņķi), bet nāca spazmveidīgi no apakšas, padzeroties viss nomierinājās. Bet ne temperatūra ne kādas citas slimības pazīmes. Tagad arī jūtas labi. Figviņzin.