Citas te sūdzas, ka nevar bērnus nolikt gulēt.
Bet es pasūdzēšos, ka es brīžiem besos par bērnu ne-ēšanas paradumiem. Īpaši jau P.

Šorīt pagatavoju putru, P apēda pāris karotītes un atteicās arī no pabarošanas. Bet pēc pusstundas sākās "gibu kauko ēts!"
Es - ēdīsi putru?
P - Nē.
Es - Tad biezpienu?
P - Nē. Kauko citu gibu.
Es - Tad putru.
P - Nē.
Es - Tad ēdīsi biezpienu.
P - Kauko citu ēts gibu.
Es - Ēdīsi biezpienu.
Uztaisīju saldo biezpienu, P iekārtojās uz dīvāna pati paēst, bet pēc pāris karotēm atkal atteicās un sākās:
P - Gibu vannā!
Es - Kad paēdīsi.
P - Nē. Gibu pandu. (Kung-fu panda)
Es - Kad paēdīsi biezpienu, dabūsi.
P atkratās no ēšanas, bet pēc brīža atkal sāk visu ko gribēt tikai ne ēst.
Beigās vienojāmies, ka skatīsies "baju baju"(Spokoinoi nochi malyshi") un tikmēr viņu pabarošu. Tad vismaz kaut cik paēda.

Reāli viņu baroju 1/2 no brokastīm, launagā un naksniņās. Pati pilnībā ēd pusdienas un vakariņas, bet tāpat ar pierunāšanu un kukuļošanu.

M tā kā izaugusi no manipulēšanas ar mani caur ēdienu. Tagad P dod vaļā. Un es nespēju pilnībā būt cieta un ļaut "mirt badā", viņām nav rezervju tieši tā pat kā man. Ja neesmu P sabarojusi pa dienu, viņa man naktī vairākkārt krīt uz nerviem ar savu ēstgribēšanu. (Un arī es, ja pa dienu neesmu kārtīgi paēdusi, naktī siroju pa virtuvi.) Cilvēki, kuriem pašiem un viņu bērniem ir pietiekams (vai pārpietiekams) svars, bieži šo nesaprot.