Sajūta kā pirms diviem gadiem Valmierā.
Nezinu ko kurienes tā man tagad ir. Vienkārši jūtos, kā pēc garas dienas mierīgi slapjā vēlā marta vakarā brauktu mājās ārā no Valmieras. Mierīgi, mazliet skumji, mazliet tukši; gribas sēdēt aiz mašīnas stikla un skatīties kūstošā sniegā, smalkās lietus (?) lāsēs un oranžā laternu gaismā.
Mūzika pēkšņi ieguva tādu nokrāsu.
Dīvains laiks bija tad... Bet tajā nebija nekā īpaša. Pat īsti nezinu, kā jutos tai laikā; tik redzu lāsēm klātu stiklu mašīnas durvīs un oranžas gaismas, māju siluetus, mašīnas un slapjas ielas.
Tāda sajūta, ka vajag atgriezties.