Neatceros, kurā brīdī, par ko, kā - es vakar gandrīz raudāju.
Tās nebija tās smieklu asaras, kas bija pēc labi padarīta darba zinot devēja prieku. Man bija skumji, grūti... neatceros.

Varbūt tas bija, kad galīgi slikti palika, kad atkal sāku bīties katras ēnas - rēnas, vēsas. Varbūt. Bet tagad par to nedomāt. Ir labi.

Vēl nav pusdienlaiks, bet zinu - tuvojas vakars un tas ir viss pie kā, kā dēļ es turos. Ja būtu vēl viena diena - es tagad gulētu gultā, mute spilvenā un brēktu, klusētu, izkustu uz kādu laiku savā vientulībā. Bet ir jau šodiena un es turos pie tā, ko sevī solījusi, turos un gaidu. :)

GAIDU.

GAIDU.

GAIDU.