Tagad palika mazlietiņ skumīgi.
Man ļoti pietrūkst ikdienišķu mīļu vārdu, matu paijājienu, vieglu skūpstu uz vaiga un smaida acīs. Kaut ko no tā saņemu, kaut ko iedodu, bet tik attālu un virtuālajā vidē izšķīdušu, ka dod tikai īslaicīgu prāta prieku...