Ar P daudz apzinātāk novēroju, kā notiek bērna runas attīstība. Kā tie mazie dzird, kā iegaumē vārdus, kā mācās gramatiku, laikus.

Sanāka! - tā P paziņo, kad kaut kas izdevies. Iespējamo saka nākotnes formā - stāv uz ļodzīga ķeblīša un sauc palīdzēt, ko pamato ar "nokita" (nokrita).
(M savulaik, lietoja "mammu, nāc man palīgāt".)

Sākusi aktīvi lietot "baidos", viņas gadījumā "baido", piemēram, no niknā kaimiņmājas suņa, kurš trakoti rej, kad ejam gar sētu, vai no motocikla, kas skaļi aizrūcina pa ielu.

Tos vārdus, kas vārdkrājumā parādās tagad, izrunā gandrīz pilnībā un vispār kā papagailis atkārto katru jauno vārdu. Savukārt vecos vārdus uzlabot īpaši necenšas - tā pat saka "cinjcommm" (motocikls) vai "ķēje" (šķēres) un "kajo" (karote) utt.

Aktīvi sakarīgi runā, tik vien, ka jāzina raksturīgā vārdu "atveide".
- Papa/tēti vanī. Keklī netī man! (Papa zvanu. Krekliņš netīrs man.)
Es diezgan labi varu ar P sarunāties, neesot vienā telpā.

Ko ar to gribēju pateikt?
Nu, ka man ir foršs bērns. T.i. esmu laba māte. Kurš sunim asti cels, ja ne pats?

Šodien, neskatoties uz to, ka M skoliņā bija 20 minūtes uz praktiskajām nodarbībām (pēcāk baseins un nekas vairāk, bet viņai puņķi, sāpošs kakls utt.), sanākusi ražīga diena, un meitenes pat nav nonīkušas pie multenēm. Vēl nupat, kamēr pievācu virtuvi, viņas vienkārši divatā dzīvistabā ražoja bardaku.
Varēšu A nostādīt dilemmas priekšā - KUR viņš vairāk grib kārtību, jo visur paspēt nevaru un joprojām vispār gribu traukmašīnu (citādi A katru rītu 20+ minūtes mazgā traukus).

M vakar skoliņā uz diendusu esot gauži raudājusi. Audzinātāja novērojusi,ka darbiņus veic teju pārcentīgi, zīmuli kontrolē ar spēku, neesot ok.