Pastrādāju mazliet, pieteicos pastrādāt arī mazliet k-kad nedēļas nogalē.
Nu neatturēt mani no šūšanas, neatturēt.
Smaga bērnības trauma.

Daudz laika pavadīju aiz šujmašīnas, iedomājoties, ka ļoti mammai palīdzu, bieži sēdēju blakus uz grīdas, kad mamma piegrieztnes zīmēja, palīdzēju izgriezt (tas rullītis joprojām patīk ;) ), vienmēr ievēru diegu šujmašīnā, mazām gaišām acīm ātrāk tas iet!
Cik daudz nav sēdēts savā nodabā māsas lellēm kleitas šujot, sev nekur nederīgas drēbes meistarojot.
Jā, patīk man tā šūšanas padarīšana. GRIBU ŠUJMAŠĪNU! :) Varbūt kādreiz; bet no sākuma savu virtuvi, vannasistabu, paklāju bērnistabā, un aicinošu guļamistabu, un tik daudz visu citu... :)

Pagaidām šuju ar rokām un ar prieku.