Dīvainas sajūtas iezogas manās krūtīs.

Mazliet sažņaudz, atlaiž, liek domāt par sevi, mājām, kā bija agrāk; kā būs...
Un atkal sažņaudz, spiež gaisu no manām plaušām, saka, lai raudu.
// Neraudi, skaistā. Tev nav par ko raudāt.
Bet sajūta tik žņaudz, ilgas tik aicina, un es gaidu.

Roka manā mutē patvērumu meklē, tā sāp, tai bail, tā šaubās. Roka nezina, kas būs; mute to nepateiks; sirds vēl nedzird savu nākotni nākam.

Notraukšu vēsumu no sevis; gaidīšu. Nu, vai tu nāc?