Es pastiepju roku uz Debesīm, Mākoņiem, Sauli, Zvaigznēm, Vēju; tas pieder viss man.

Tās Zvaigznes varu skatīt ik nakti, kaut slēpj tās debesis spalvainas.
Tos Mākoņus varu noglāstīt, tie lietū dod spēku zemei.
Tas Vējš ar mani ceļas spārnos un aizslauka putekļus no bāliem kurpju purniem.
Tās Debesis, tik vilinoši zilas, atdodas man ik reiz, kad paraugos; un es raudu pēc tām.

Bet Saule - tā mani nekad neatstāj, sildīt nepārstāj, manu sirdi sien un sien, un nenoriet.

Es ņemšu sauli. Neprasiet - kāpēc.