Izbaro manas šaubas kaijām, vējam, izsistiem stikliem, skrejošiem mākoņiem, vēsām lietus lāsēm, kas iesūcas zemē un izaug par skaistām margrietiņām manas omītes pļavās - tik nešaubīgām un vienkāršām.
Aiznes manas trīcošās vēsās rokas uz vietu kur dziestošs vulkāns dotu tām pēdējo siltumu, kur saule iedegtu nedziestošu liesmu, kur tās rastu maigu uguni, lai sildītu tevi.
Ieskūpsti manā dvēselē, ko jūti, ko vēlies, no kā neatsakies.