Vakar izvedu viņu pastaigā, gribēju lai paliek labāk.
Nepalika.
Nepalika.
Nepalika labāk.
Viņam palika sliktāk. Domā. Laikam jau nevajadzēja...
Es negribu, lai viņš par to domā, gribu, lai pasaka. Nu kā tad īsti ir? Es gribu zināt, gribu, lai pasaka, bet par to nedomā.
Un es atkal esmu savās pretrunās.



Un tikko atkal sabojāju savu garastāvokli, jā to protu ideāli.
Paēdīšu un atgriezīšos kur biju pirms stundas.
Būšu gadrīzvaipriecīga.

Esmu gata mīlēt vienalgakānuturir...