Visu rudeni no rītiem ceļā uz BD čīkst, ka tur salst, šur salst utt., kaut saģērbta siltāk nekā vienaudži. Grupasbiedrenes uz BD soļo zeķbiksēs un svārciņos, M reitūzēs un labi siltinātās džinsenēs (un salst). Citiem bērniem viegli siltinātas vējjakas plus no rīta jaciņa/džemperis, M silta pufaika un vēl jaciņa (un salst). Jau sen valkā riktīgu ziemas cepuri un dīc siltos cimdus, un vēl deguns salst (arī pie +10).

Šorīt ārā mīnusi un uz BD M devās megabiezā ziemas tērpā. Normāls bērns tādā pie -20 sniegā varētu gulēt. Es priecīgi gaidīju, ka bērnam beidzot būs silti, man beidzot nebūs jāklausās mūžīgā čīkstēšana. Bet kas man deva! mi-mi-mi man apakšstilbi salst, man deguns salst...

Un tā viņa man 5 mēnešus gadā ir plikākais bērns ciemā, bet 7 ir notuntulēta līdz vājprātam.

Toties P, kamēr nedēļu nīkām pie maniem vecākiem, iemācījās perfekti ņaudēt. Ne atšķirt!
Un vēl viņa tik daudz jaunu vārdu apguvusi!