Apzēžmies uz krēsla, domājam, saprotam.
Nekad mūžā, šķiet, neesmu bijusi tik dusmīga. Nekontrolējami.
Gribas smaidīt [pasmaidu], dusmas nepāriet. Ļauju iedot atvadu buču [tiek arī skūpsts]; atbildēt nespēju. Dusmas, dusmas, dusmas.
Cik muļķīgi. Es dusmojos par to, ka viņš nenāca, kad domāju, ka jānāk.
Godīgi varu teikt, ka pati vainīga - varēju taču pasaukt. Bet laikam lepnums. Negribi nāk - nenāc!!!
Un dusmas, ka tik ļoti gribas neēst tās brokastis vienai un, lai ir kas atver tomātu mērces burku.
Un dusmas, ka tik traki dusmojos un, ka negribu nedusmoties.
Nu uz kuru man dusmoties vairāk?
Viņu?
Sevi?