Es ne mirkli neesmu uz galvas stāvējusi, neesmu mēģinājusi pierunāt, uz poda noturēt sēdēt, vai jelkā citādi aktīvi procesu ietekmēt. Pāris drošajās čuru reizēs uzsēdinājusi, ir iečurāts - forši. Negrib sedēt - forši, arī, ja pēc minūtes čura ir kaut kur citur. Viņa vienkārši ir piefiksējusi, kas tas ir un ko tur dara. Un, kas ar viņu pašu notiek.

Vispār vienkārši tā kopējā sajūta (nu jau ar otro bērnu) ir tāda, ka "podiņmācība" nav kaut kas tāds, kas vecākiem aktīvi jādara. Tas notiek pats no sevis, ja tam ļauj notikt. Un tas, ko gribēju atzīmēt vispār ar ierakstu kā tādu - nav tā, ka bērns līdz 2 gadiem nesaprot, ka viņš čurā (ja viņš nav teju 24/7 iežmiegts autiņbiksītēs).
Un, protams, tas nenozīmē, ka gadu vecais bērns prasmēs un sajēgā ir tālāk nekā 2gadīgais "klikšķi" sagaidījušais. Te runa ir par to, ka ir ir pilnīgi normāli un reāli, ka bērns šo procesu apzinās un apgūst pamazām. Tāpat kā uz muguras gulošs zīdainis nesāk vienā dienā staigāt, bet sāk ar velšanos, tad sēdēšanu, rāpošanu, celšanos...

Nepretendēju uz patiesību, bet šie "stāvēju uz galvas, bet pēc tam bija klikšķis" variantu pamatā varētu būt tieši uzstājīga mammas aktivitāte, pret ko bērns var principā iebilst, ej kaut iepūt :) Un mammas mācīto pieņem tajā brīdī, kad pats to vēlas.
"Agrās podiņmācības" gadījumā viss notiek tad, kad bērns vēlas. Ja nevēlas - nenotiek. Tādi posmi arī ir :)
Bet 5os gados tāpat gandrīz visi vienlīdz patstāvīgi iet paši uz tualeti bez brīdinājuma un paši arī noslaukās :D