Ja reiz mierini un uzklausi, atļaušos vēl pažēloties :)
Lupatoloģija jau būtu tīri forša, bet izbesī, ka veikalos nevaru dabūt apģērbu savā izmērā. Murgs. Tagad jau esmu pieradusi, bet pirms vairākiem gadiem katrs šopings beidzās ar pārgurumu, dusmām un asarām. Sūds par fasonu (ok., pašlaik nav sūds, jo krūtim vajag pieeju, un vispār jau svarīgi), pat cena ir sekundāra, krāsas smukas pašlaik veikalos ir, bet izmērs... Sieviete sākas no 36., man ir 32. ...

Paraugģimes... Labi, ka manos (tieši manos) rados tādu nav, vispār apģimeņojusies tā īsti esmu tikai es. Bet vīra brālim gan ir paraugģimene (gandrīz, trūkst tikai privātmāja, īrē dzīvokli), un viņiem blakus ir tā drausmīgā "nabaga radinieka" sajūta, sajūta, ka nemākam dzīvot (saskaņot ģimeni ar naudas pelnīšanu, veidot karjeru utt.), nemākam apģērbties, nemākam bērnus audzināt. Un nemākam uzvesties. Bet mums gan neviens to nebāž acīs :) Pati palēnām sāku šo analizēt, saprotot, ka mēs vienkārši esam atšķirīgi un gluži pakaļ skriet nav nedz jēgas nedz vēlēšanās, un tāpat neizdotos fundamentālo atšķirību dēļ.

Un galu galā - man visticamāk nebūs vissmukākā kleita un visideālāk saskaņotā vienotā krāsu gamma un fasons visai ģimenei. Toties varēšu P sev "pievienot" jebkurā brīdī, jebkurā vietā, jebkurā pozā, nemeklējot, kur nolīst, lai nebūtu citiem jāliek justies "neērti". (Man pašai personīgi "neērti" nav.)

Bhhh. Paldies! :)