M vakar mani iepriecināja izēsdama MEGA porciju zupas + uzreiz vēl našķus. Sagadījās, ka uzliku tik lielu porciju, kā pieklājīgs pieaugušais ciemos ēstu; rēķinājos, ka, ja labi paēdīs, puse vēl paliks man (sev uzliku tad mazāk kā parasti). Viņa paziņoja, ka apēdīs visu un pēc tam dabūs saldu pārsteigumu, mēs ar vīru piekritām tādam darījumam.
Vairāk kā pusi apēda pati, tālāk palūdza mani, lai pabaroju. Izēda ka prieks (bez kavēšanās, pierunāšanas utt.) un dabūja našķi. Vēders esot bijis laimīgs. Secinājums - bērnam vienkārši pietrūkst pacietības un interesantuma parasti apēst visu. Kaut nu tā zupa labi iet labumā!

Trešdienas vakarā, aizejot uz BD pēc M, audzinātāja ar sajūsmu metās stāstīt par M prasmēm. Pavisam konkrēti - šūšanu. Būdama jaunākā (ar dažiem bērniem pat pusotra gada starpība) šūt prot vislabāk. Nācās pastāstīt, ka šūšana ir viena no meitas iemīļotajām nodarbēm. Mājās nevis bakstās ar lāpāmadatu un dziju kartonā, bet ar smalku adatiņu un diegu reāli šuj rotaļu sunei kāzu drānas utt. Gēni. :)
Toties vakar vakarā pēcpusdienas rotaļdarbiņu nebija īsti sapratusi un bija sanācis izdarīt nepareizi. Mani ieraudzījusi, knīpa izplūda asarās. Audzinātāja (otra) tikai noplātīja rokas - "ir bērni, kuri kautrējas paprasīt palīdzību". Mājās izrādījās, ka arī "nepareizi" izdarītais darbiņš dod "pareizu" rezultātu.
Audzinātājas abas labas, bet atšķirīga attieksme. Ja viena audzinātāja jau septembrī slavēja M par pacietību, rūpīgumu, raito un sarežģīto valodu, prasmēm utt., tad otra visu septembri sūdzējās direktorei un metodiķei, ka M netiek līdzi, ka klusa, ka jūtīga un raud - jāmeklē vieta citā grupā.