Man tagad tik ļoti gribētos, lai es būtu aktrise tikai tajā "kūts jumta" līmenī, un tēlotu tikai sev un tikai sevi.

Man pārāk bail no tās otras pasaules - no viņas pasaules. Negrbu, negribu sevī pat mazumiņa viņas. Tik graujoša un sagrauta, tik naidīga, tik asa, tik bezcerīgi nomākta. Negribu savu smaidu mainīt pret sarauktu pieri, mirdzošās acis pret sakodītām lūpām, mirdzošos matus pret nomocītu lielu ķermeni. Nu kāds gan man ir sakars ar viņu!!!
Tik dažādas, bet tagad gandrīz viena.
Es tomēr gribu alšņu birzī kur laukos spēlēties "pa mājām" un patēlot mammu, vai spēlēties "pa ārstiem" un būt anestezeologam, bet nejau būt viņai!!! Man jāmācās viņas vārdi. 'bet tu jau nekad neklausies, kad es tev ko saku.', 'viņam vienalga.', 'nu ko tu gaidi!!!'

 Iedegas gaisma. Meitene, pavisam jauna un stāvoklī, zēž uz dīvāna.

Tā neesmu es - es esmu: Meitene, pavisam jauna un vesela, skrien pa pļavu un smejas.