Lai arī Antons no komandējuma pārbrauks jau agri no rīta, man šķiet, ka tomēr piedien puslīdz pabeigt mūsu nedarbību aprakstīšanu.

Vakardienas vakars pagāja diezgan mierīgi, vismaz es neko TĀDU neatceros. Varbūt vēlāk...
Nakts bija grūta, bet vismaz dienu tad sākām vēlāk. Pēc brokastīm sapucēju bērnu, kaukonebūt uzvilku pati un ar sprādzītēm vulgaris atspraudu savus nestāvošos matus, lai dotos pie Ōmas uz darbu. Patusējām labi, Marija dabūja šokolādsirsniņkonču no "Laimas" asortu kastes. Pirms paspēju attapties jau bija lielu kumosu nokodusi. Emmm, pārējo atņēmu, ļaunā.
Līdz pēcpusdienai visu ko darījām, vēl gājām ārā, M. arī pagulēja (tagad arī guļ, bet drīz nāks kāpņu meistari...). Ar Ōmu nolēmām vārīt ābolu-brūkleņu zapti. Izņēmu no saldētavas maisiņu sasaldētu brūkleņu, nepaspēju pat Marijai piedāvāt, viņa uzreiz "amma amma", gatava maisiņu pārkost un ēst. Uzēda pāris sasaldētas brūklenes, vēlāk vēl dažas jau atsaldētas.
Kaut kādā brīdī M. ar Ōmu bija ārā. Tur M. paspēja ij ar suni izvandīties, ij suņkaku vācamo lāpstiņu apčamdīt, zemi paēst... Viss kā pienākas.
Drīz būs pavisam vakars, nedarbības vairs nav paredzētas.

Sī jū kādreiz, kad man atkal būs laiks un gribēšana rakstīt.