Šī diena praktiski jau pagājusi, vēl rītdiena. Parīt Antoška būs mājās, un man kādi 9kg liekā svara uz brīdi no gurniem nost.

Atceros, ka pēcpusdienā uz dauzīšanos pie mājas uzvilku jauno sarkano rudens komplektu. Smuka kā sulīga gatava oga mazā Marija. Viņa kā vienmēr paplucināja no komposta kastes ārā lienošos zāles stiebrus. Nu un vēl - peļķes, peļķes, peļķes. Liela raudāšana par to, ka neļāvu tajās līst, jo vēl nav nopirkti gumijnieki.

Šodienu atkal sākām ap 7iem. No rīta gājām ārā par spīti tam, ka pamalē zibeņoja zibeņi un pērkoņoja pērkoņi. Nu tur diendusa utt., tagad guļ atkal. Pēcpusdienas ārādīdeklis pagāja labi, izvārtījāmies trijatā ar Šēru (stulbajam sunim tāds vārds) pa zāli (bija apbrīnojami sausa kaut arī pusi dienas lietus lija), paplucinājām kompostu, parunājāmies ar kaimiņu suni... Marija parādīja, kā prot ēst smiltis. Iebāž galvu savā smilšu bļodā (permanentas smilšu kastes mums vēl nav), paņem mutē smiltis un ņamņamņam. Taču, kad suns viņu iegāza ar seju puķudobē, ko Ōma smuki uzrušinājusi, M. raudāja, ka nebrīvprātīgi nācās ēst zemi.



Pagaidām viss. Rīt ir piegktdiena, beidzot jāsakārto istaba...