Brīvlaika nedarbu pieraksta turpinājums

Svētdienas vakarā Marija kā ap 7iem aizmiga, tā īsti vairs arī nepamodās, tik vien kā pacisāt un pasisāt. Ap 9iem nesu uz guļamistabu un likāmies gulēt. No rīta jau 7 cēlās. Ak šausmas.

Pirmdiena. O-jā, pirmdiena... Es neizgulējusies, neko negribējās. M. devās ar Ōmu ārā neatceroskodarīt, man nācās sēdēt un strādāt. Mājās jau kuru reizi atgriezās akmeņiem mutē.
Diendusā aizgāja vien ar kādu ceturto piegājienu, bet toties pēc tam kāāārtīgi paēda. Vispār vakar ēda tik, cik normāli tādam bērnam jāēd, nevis knakstījās un bēga prom, kā tas ir parasti, jē. Izgājām atkal ārā, izvandījāmies ar suni, ienācām iekšā, pieēdās jogurtu.
Tad jau klāt bija vakars, Ōpji uzaicināja izbraucienā uz laukiem, aizvest lopiem biešu lakstus. Tur Marija iepazinās ar mūsu ģimenes "mazo" āzīti (viņam ragi rievoti kā zāģi, šis apēda lielu maisu biešlakstu). Lielākais ieguvums no brauciena uz laukiem gan ir cits - viņa iepazinās ar govi, tagad ceru, ka rādot uz govju attēliem neteiks "va-va", "mū"teikt  jau iemācījās, bet arī tikai tad, kad govs pati iemāvās. Es varu mācīt, nemācīt - jēgas nekādas, vot.
Otrās diendusas atkal nebija, bet gulēt aizgājām tikai tāpat ap 9iem. Vannot bērnu man nebija iekšas, gājām gulēt tāpat, tas nekas, ka M. rokas parastiem paņēmieniem nomazgāt neizdevās un viņa uz galvas sev pēcpusdienā uzlēja jogurtu...
Bērns laimīgs, značit viss ir labi.

Šodien pirmā diendusa jau iet uz beigām, pirms tam paspējām gan novākt ābolus (A vitamīns) un burkānus (B vitamīns), gan aiziet uz veikalu pēc paikas (P vitamīns). Pagaidām vairāk neko neplānojam, bet tie neplāni mēdz atnākt paši, hi hi hi...