Visu mūžu ienīdu rozā krāsu. Just could't stand it.
Kaitināja krāsas, kas asociējas ar blondīnēm un pilnīgu idiotismu - manā gadījumā tās bija ļoti konkrētās ROZĀ un GAIŠI ZILĀ.
Tad kādā dīvainā, šķiet februāra, 7dienas rītā pamodos, gulšņāju gultā, un pār mani nāca atklāsme! ES ESMU BLONDĪNE!!! Acis izbolītas, sirdsritms nevienmērīgs, dullums galvā visu dienu.
Nu ja, tieši tāpēc nemēdzu atklāt citiem savas domas par k-ko - man nav ko teikt, es nedomāju, mani tas nesatrauc. !!!!!!!!!
Nu un kopš tā brīža esmu gandrīz pilnvērtīga blondīne. Stulbi smaidu, priecājos par jaunu apģērbu (īpaši par gaiši zilu un rozā), izsaku sev komplimentus par zilajām acīm un skaistajiem matiem, un nekautrējos tiekt, ka nezinu, pat ja zinu. :)
Viena vienīga problēma.
Man ir tumši mati, un tie man piestāv tik labi, ka nevēlos savādākus!
Sveiki manā blondīnismā!
:)))):):):):)):)):)

Jūtos: cold
Šūpoju kājas pie: Rādžiņš... kā pēdējā laikā...