Jūtu smaržu. Tik ļoti tādu, kā tētis tepat sēdētu virtuvē un pīpētu savu pīpi.

Nu nav taču tepat, bet varbūt pīpē.
Nu dīvaini. No kurienes smarža?

Vaniļas smarža, gaiši, gaisīgi, gardi dūmi, un tētis mierīgs pie virtuves galda.
Tagad varētu paskatīties, kā viņš iztīra pīpi, sapresē iekšā tabaku, iededz, dedz, dedz un pīpē. Un tad pīpē, pīpē un vēlāk apdzēstu noliek pie pelnu trauka.

Vai varētu būt tā, ka man viņš pietrūkst?
Vai vajadzēja palikt mājās? Nu kautvai tēta dēļ?
Varbūt, bet ticu, ka arī šeit esmu vajadzīga.

Bet no kurienes nāk smarža?
Pie mana loga neviena nav.
Pie manām durvīm neviena nav.
Un manā istabā nav pat vaniļas.

Bet es jūtu smaržu. Tik ļoti tādu, kā tētis tepat sēdētu virtuvē un pīpētu savu pīpi.