Man nevar "piesiet" normālību.
Vai kāds man varētu patiekt: "Līgucīt, bērns, tu esi normāla meitene,"?

Tik bieži ir teikts:

Tu esi dīvaina.
Tu esi stulba.
Tu esi savādāka.
Tu neesi normāla.
Ar tevi, kaut kas nav kārtībā.

Dullā Līga.

Nu kas tu sapīpējusies esi?

Starp citu - man nepatīk puķes. Pieņemu vien kā žestu, aizmirstu.
Man pietiek ar izkritušu skropstu, lai sāktu smiet.
Man pasaki vienu vārdu, un acīs būs asaras.
Es nevaru dzīvot vasarā.