Vakarvakar nevarēju aizmigt, grozījos skumīgās domās.

Šogad arvien dziļāk saprotu, cik man ļoti nepatīk mājas salūti. Nav iebildumi pret uguņošanu kā mākslu (pārdomātu, krāšņu, rakstainu, muzikālu), bet riebjas, riebjas, riebjas tā pāķiskā piemājas (un mazpilsētas centrāli "lielā") blīkšķināšana. Tas ir visaptverošs piesārņojums - tiek piesārņota zeme, klusuma skaņa un piesārņotas zvaigžņotās debesis.

Un tad vēl par pēkšņo nošķiršanos no P. Vēl pirms divarpus mēnešiem viņa gulēja gultiņā cieši tuvu man, bet tagad pa svētkiem gultā pretējā istabas galā, ne roku pastiept. Tas jo dienas kļuva jo skumjāk. Vakar atgriezāmies mājās un viņa paprasīja gulēšanu blakus man. Es apskāvu viņu ar galviņu noliktu man uz pleca un tumsā dungoju izdomātu melodiju. Pēc tam viņa pirms ciešā miega izripinājās no tvēriena un aizgriezās. Jo vairāk mēs nošķiramies, jo vairāk mēs nošķiramies un jo grūtāk ir atrast vienojošo un mierinošo, un spēju ļauties mīlestībai. Varbūt arī mūsu problēmas ar P sākās ar šo pavisam fizisko nošķiršanos...

Runājot par piemājas sniegiem - mūsmājas iedzīvotāji pa vairākiem aiz prieka par sniegu, nošķūrēja lāpstām visu mājaspriekšu un piebrauktiu. Un tad, pēc ciema celiņu šķūrēšanas, mūsu pagalmā iebrauca kaimiņš, lai izsķūrētu ar pagasta traktoriņu... :D