Vīramāte bija un aizbija, atstājot mums daudz plasmasa mantas.

Mazais bērns veseļojas. Bet man uz rokām, b!a.

Manam tētim vēl atpūtas periods, bet nevar bērnus paņemt pilnībā. Īsti nezinu, kur likties, gribu strādāt (t.i. pelnīt naudu), bet nevaru (un nav arī ko).

Mazie panākumi ar sevi.
P šoden auro. Daudz, ilgi, skaļi un par visu. Es mācos valdīties, vēl vairāk - mācos ommmmmmmmm un pat nedusmoties.

Tos 10 soļus no šujmašīnas guļamistabā ("bibu tādas autiņas kā M! Mēmēēmēēēeē!" vīramāte M uzdāvināja flīsa austiņas, tad nu es priekš P šuju) līdz virtuvē pie leduskapja aurojošai P ("Bibu ujlaizīt jogurtu! Āāāāāā'!", jo pirms pāris minūtēm izlijušo saslaucīju) izmantoju pāris mierīgiem elpas vilcieniem, lai noskaņotos uz līdzjūtību, nevis lai šņāktu un no dusmām pārietu niknumā.

Mazliet palīdz. Jācer gan, ka man netiks dotas pārāk daudz tādas treniņu iespējas. Jo mani nervi mazliet grib mieru un produktivitāti nevis dzēst kārtējo P psiho-ugunsgrēku.

Toties toties...
Atklājām pavasara sezonu - izkāru uz lodžijas šūpuļtīklkrēslu, izliku makšķerniekrēslu. Drusciņ kārtojām un mēzām.
Šūpojāmies saulē.

Kad abas meitenes ir kopā, idille gan nav iespējama.

Jāgatavojas tam, ka par kaut kā sakasītiem līdzekļiem jātaisa tas lodžijas malas remonts, tad nu vismaz sagatavoju darbam.

Dienas mazais prieciņš - P grib uz BD, cenšas man iestāstīt, ka ir vesela. :)

Plānā ir dabūt tiešām veselu (klepus un puņķu atlikumi neskaitās) uz ceturtdienu.

Un es aizsūtīju pieteikumu tam vienam āāārzemju kantorim, jūtos varone.