No nākamās nedēļas jaunajā darbā.

Pagaidām viss, kas ar to saistīts, izskatās pēc pamatīgas terapijas manam iekšējam plānošanas frīkam. Nekad nekas nav laikus zināms un skaidrs.

Pirmajā darbadienā ieradīšos ēkā, kurā nekad neesmu bijusi (tikai aptuveni zināms, kura ēka tā ir), kurai nezinu pareizo ieeju uz biroja telpām. Kur nu vēl nonākt līdz savam galdam vai saprast, kā organizēt sev pusdienas.

Toties tagad zinu, ka man ir vēl šodiena un 2 citas dienas, kad mājās kaut ko kārtot un šmorēt, uz Rīgu ar darba apstākļiem iepazīties jābrauc nebūs.

Arī vakarvakar P raudāja.

Viņa gribot vakarā būt bērnudārzā. Mājās negrib.
Uz mani dusmojas, brīžiem atgrūž.
Pēc iespējas neļaujos, bet brīžiem tomēr sāpu.

Iemācījusies audzinātājai un auklītei vārdus.
Dzied aijā žūžū. (aijā žūžū bēni guj).
Šodien ies uz dejošanu.
No rītiem grupā skrien neatvadoties un vakarā negrib prom.

Vakar apēda visu launagu (biezpienmaize, banāns), izēda vakariņās labu porciju sautējuma, pēc tam vēl vienu banānu, pēc tam saēdās popkornu. Viens bērns man laikam būs (jau ir) tomēr maķenīt apaļāks.

Vakarvakar, traukus mazgādama, laikam atšifrēju epizodi ar baloniņa atņemšanu M.

Tas puika ir otrs džeks no viņas sola (M sēž ar 2 puikām, ja!). Kāpēc viņš baloniņu atņēma tieši M nevis citai meitenei vai džekam, kuri atnāca no angļu valodas?
A, vot! Izrādās, ka viņš arī visādi citādi viņu kacina.
Tieši tā taču dara puikas, kuri neko daudz nezina par "pareizu" aplidošanu, vai ne?

Bērni nav bijuši pie friziera, mati ieaug acīs, ieviešu uz Ziemassvētkiem sadāvinātās sprādzes.